Nopēru pusaudzi ...
Pusaudžu vecums ir grūtākais posms vecāku-bērnu attiecībās. Ne visiem izdodas šo laiku pārdzīvot miermīlīgi. Dažreiz attiecības ir tādā strupceļā, ka vecāki mēdz izdarīt lielākas vai mazākas kļūdas, par kurām vēlāk pašiem ir kauns. Nerunājot jau par to, ka šādi izmisuma vadīti gājieni reti kad atrisina problēmas.
Cāļa forumā viena mamma izmisusi rakstīja: "Mūsu situācija sekojoša: meitai ir 13 gadi. Sekmes noslīdējušas pamatīgi, esmu mēģinājusi gan kontrolēt stingri, gan nekontrolēt vispār, gan liegumus likts uz internetu, stundām runāšanu pa telefonu, utt. Pametusi mākslas skolu, bet man to neteica, kamēr nepieķēru (bijām gan vairākkārtīgi runājušas par šādu iespēju, es pati teicu, ka ja jau tā negribās, lai neiet), bet pamatojums tam - jo tādā gadījumā viņai nav laika staigāties ar draudzenēm (staigāšanās tad ilgst no laika kad beidzas stundas, līdz pat, kamēr jau nesākam meklēt). Istabas kārtība vispār ir tēma, kurai esmu atmetusi ar roku. Meita ir vienkārši ieaugusi netīrumos! Uz galda ir milzīgs kalns, kurā ir viss - līme, guašas, zeķes, netīras apenes, baltā blūzīte, botas, un t.t.
Par mums viņa vienkārši ņirgājas! Kad uzlieku interneta vai telefona liegumu, viņa acīs ņirdzot pasaka - a ko tu man izdarīsi, kad tu nebūsi mājās, es tāpat to lietošu, ko izdarīsi? Nopērsi? Nu, nopēru ar...
Tagad pašai grūti un izskatās, ka pozitīva rezultāta arī nav. Esmu izmēģinājusi gan ar patiesu siltumu, pacietību un mīlestību pieiet tam tīnim, neakcentējot uzmanību uz sapelnītajiem četriniekiem un vieniniekiem, nekārtīgo māju, riebīgo attieksmi pret visiem ģimenes locekļiem, esmu izmēģinājusi stingrību, arī neitrālu, vienaldzīgu nostāju mēģinājusi ieņemt. Nu vairs jau nezinu - ko?"
Izrādījās, ka šī ir ļoti sasāpējusi problēma ļoti daudziem vecākiem. Diskusija forumā bija diezgan asa, dažus vērtīgākos atzinumus un citu vecāku pieredzi publicējam:
"Nepārdzīvo, tāds ir šis vecums. Laikam man jāspļauj pār visiem pleciem, bet man šie pusaudžu gadi nebija tik ļoti redzami bērnu uzvedībā, un nu jau krīzes gadi ir garām. Bet, kad atceros ko tik pati nedarīju, domāju, ka maniem vecākiem viegli nebija itin nemaz... Par to pēršanu ir tā, ka kādreiz jau savādāk nevar, pati esmu lidinājusi ar čībām, vai kā tamlīdzīgi. bļāvusi, mīļojusi, raudājusi, runājusi kad jūtos tā kā jūtos, tad arī to esmu izrādījusi un teikusi. Ar nekārtību cīnos elementāri, netīrās drēbes (man puikām zem gultām ir netīrās zeķes un apenes, bet vecākajam arī visādas drazas) drēbes parasti, kad lieku mazgāt veļu no viņu istabas izvācu pati, bet pārējo, kad apnīk runāt izmetu visu uz grīdas istabas vidū. Traukus, kas palikuši istabā, sametu gultā. Bet nu jau viņi zin, ka tā daru un ar vien retāk tas ir jādara. Citu reizi padraudu, ka ķeršos pie kārtošanas klāt pati, kas arī baida, jo visādas lietas tad nolieku nepareizajās vietās un neko jau pats tad nevar atrast...Tā ka nepārdzīvo, tie bērni šajā vecumā vairāk vai mazāk ir riktīgi pirdieni, necīnoties vieglāk tikt tam vecumam pāri. Mācības - tas ir cits stāsts, varbūt kaut kādas norunas var līdzēt, pie kurām tev strikti jāpieturas un kontaktē ar skolu, kaut katru dienu, zvani skolotājam, jautā kas uzdots, liec mācīties, atrod motivāciju un t.t."
"Ļoti pazīstama situācija arī mūsu ģimenē. Meitai pašlaik 12 gadi. Situācija līdzīga - runā pretī, briesmīgiem vārdiem lamājas uz 15 gadīgo brāli. Grib mūs nolikt vienā līmenī ar sevi, tas ir koriģēt mūsu teikto. To izskaidroju ar viņas horoskopa zīmi - štrēlnieks, tiem jau autoritātes nepastāv. Reizi nedēļā bērniem ir noteikts tīrīt un izmazgāt savas istabas, arī mūsējo un koridoru. Pēc tam ar inspektores sejas izteiksmi stingri visu pārbaudu, ja kaut kur ir nohaltūrēts lieku iztīrīt velreiz. Tagad vairs nehaltūrē, jo zin, ka tad būs jādara velreiz. Par iknedēļas tīrīšanu pati atgādinu, ja neatceras, uz visādām pukstēšanām un iebildēm dzirdi izslēdzu.
Bērnus agrā bērnībā nekad nepērām, vienmēr centāmies sarunāt. Tad, kad puikam bija 12 gadi, viņš mūs vienreiz noveda tā, ka vīrs pirmo un vienīgo reizi dzīvē nopēra. Paši pēc tam ļoti slikti jutāmies. Taču reiz kaut kā nejauši par to iznāca saruna, dēlam tagad 15 g., un viņš pats atzina, ka toreiz pēriens bija pelnīts, par to mēs bijam pārsteigti, jo pašiem likās, ka toreiz pārsteidzāmies. Es domāju, ka pareizi darīji, ka nopēri, jo viņa neticēja ka tu to tiešām izdarīsi. Viņa noteikti skatījās cik tālu savā nekaunībā varēs iet, tagad zin, ka var arī nopērt. Vispār šo vecumu tīņiem uztver kā slimibu, kas ar laiku pāries, galvenais neko no viņas teiktā neielaid sirdī, jo kā jau teicu, uztver šo laiku kā slimību, un uz slimiem taču nedusmojās. Turamies!"
"Man tagad ir 20 un labi atceros savus pusaudzes gadus. Nezinu, kā mana mammiņa iemācījās tik labi audzināt bērnus (mēs viņai esam trīs), bet nevienam nebija tāda uzvedība, kā te aprakstīta. Bet, ne par to šoreiz... Viņa ir diezgan pedantiska attiecībā uz kārtību mājās, bet es nē. Un tad nu mani lamāja, ka es esot cūcīte, sušķe utt. ... nevarētu teikt, ka mani tas ietekmēja. Es tāda esmu un viss! Viņa joprojām mani lamā par nevietā (viņasprāt) atstātām mantām, bet es to laižu gar ausīm. Saprotiet - tāda es esmu, to nevar mainīt. Arī iepēra diezgan bieži. Nu bet nezinu, tas nav atstājis nekādas sekas, nav man nekādu t.s. traumu. Tāpat ar jūsu bērniem - tā kārtība/nekārtība un tml. - tas taču ir tik nosacīti, katram savādāk. Vai ir vērts plēsties? Par ko IR jācīnās - par sekmēm. Jāpaskaidro, ka mūsdienās bez izglītības ir maz iespēju."
"Vienmēr atceros kā mani audzināja. Nu nenoliegšu, ka dabūju ari pērienu un vēl tagad šķiet, ka bija reizes, kad tas bija nepelnīti. Nu ja... neatļāvos es saviem vecākiem runāt ļoti pretī, bet sanāca tāpat... brīžos, kad man likās, ka taisnība ir tikai un vienīgi man un nevienam citam. Jāsaka, ka esmu diezgan spītīga pēc dabas. To, ka jāpalīdz vecākiem pie mājas darbiem - man bija skaidrs jau no mazām dienām. Atceros, kā es pirmo reizi mazgāju grīdu un par to dabūju pa dibenu un vēl lielu bārienu klāt tam visam. Man bija nepilni 6 gadi, kad nolēmu mammai uztaisīt pārsteigumu. Paņēmu grīdas spainī ūdeni un izlēju pa visu grīdu (kur nebija virsū paklāji), tad ar savu mazo birstīti mazgāju. Izskatijās jau ļoti tīrs viss - kā jau slapjš, kad spīd un laistās. Tad ar brāli gājām pretī mammai uz darbiņu, kas bija netālu un jau pa ceļam lepna paziņoju, ka mājās viņu gaida pārsteigums. Iegājām pa durvīm un no manis mazgātā bija palikušas smilšainas strīpas, jo nepadomāju jau, ka tā birstīte ir jāpaskalo arī. Tad arī dabūju pa kaklu, ko vēl arvien uzskatu par nepelnītāko pērienu mūžā. Bet tajā pat laikā, tā stingrība mani ir izaudzinājusi par kārtīgu cilvēku.
Manuprat, tiešām ir jācīnās par sekmēm. Man tētis vēl tagad mēdz atkārtot - ja ir labas sekmes un galva uz pleciem, tad arī tās blēņas var pa reizei darīt. Nu protams, ar mēru."
"Neatceros autoru, bet forša grāmatiņa ir „Kā mīlēt pusaudzi” (šim pašam autoram ir arī „Kā mīlēt bērnu”). Ārkārtīgi labi lasās un padomi noderīgi - pati esmu izmēģinājusi uz saviem tīņiem. Man pašlaik viņi ir divi - puika 15 gadi un meita 16. Mums ir ļoti stingrs, bet arī ļoti mīlošs tētis. Tagad sāku novērtēt viņa striktos noteikumus. Cik reizes sirds nav nosāpējusi, ka „bērniem dara pāri”, bet pēc laika, kad redzu rezultātus, saprotu, ka atkāpties nedrīkst. Bērni ļoti ātri saprot, ka var manipulēt. Ļoti daudz ar viņiem runāju - kaut vai ne par ko. Tāpat jau viņiem liekas, ka vecāki neko nesaprot, bet viņiem jau vajag sajūtu, ka par viņiem interesējas. Kādreiz, kad galīgi nav spēka, kaut vai pakasu viņiem muguriņas - mīļās mammas un tēti, tas iedarbojas!
Ar to kārtību ir tā - savā bardakā lai tiek galā paši, bet koplietošanas telpas jāuztur kārtībā. Ar laiku viņi paši izlems, kāda kārtība vai nekārtība viņiem patīk. Mēs taču nekopsim aiz viņiem visu mūžu. Arī kabatasnaudu tāpat vien nedodam - ir obligātie mājas darbi, ir darbi, par ko maksājam „algu”. Un naudu bērni māk skaitīt perfekti! Ģērbšanās stilu nekontrolējam - galvenais, visam jābūt tīram. Tā ir īsumā mūsu pieredze. Varētu pierakstīt lērumu. Mana kolēģīte, kurai nu jau bērniem pašiem bērni, saka foršus vārdus - tīņu vecumā bērni saka ”kā tie vecāki var būt tādi muļķi?". Kad bērni izaug, viņi saka – „pa kuru laiku tie vecāki palikuši tik gudri?” Lai mums visiem izdodas! Zem tās cietās čaulas slēpjas SUPERRRR bērni!"
"Mums arī divreiz bija tāda situācija, kad pērām puiku, 10 un 12 gados. Tagad viņš vienu pērienu pat neatceras, bet par otru arī saka, ka bija pelnīts. Atvainojiet par salīdzinājumu, bet tikko lasīju rakstu par kucēnu audzināšanu, un tur raksttīts, ka dibengals jau tam taisni domāts, lai retu reizi to izmantotu audzināšanas nolūkiem."
"Vai nevar tā kā vilkt paralēles ar pusaudža pēršanu un sievas sišanu? Varbūt vīrs sievu arī sit audzināšanas nolūkos? Jeb tomēr arī pusaudža pēršana ir vardarbība ģimenē, būtībā - sišana?"
"Es arī domāju - kaušanās ir un paliek kaušanās. Varbūt vēl varētu pavisam sīkam (pāris gadu vecam) „uzšaut pa pirkstiem vai pa pēcpusi”, tas tad varētu līdzināties tai kucēna audzināšanai, jo parasti jau tāda „uzšaušana” vairāk ir kā labi saprotams brīdinājums, neviens tak nesit mazulim (cilvēka vai suņa, nevienam), tā, ka riktīgi sāp. Nez, kā tā pusaudža pēršana izskatās? Man ir divi pusaudži, nevienu tīri fiziski nevarētu nopērt (nerunāju par morālo pusi, par to jau izteicos) - lielā meita ir 170 (es 164), savos 15 gados fiziski noteikti spēcīgāka kā es, mazā, kurai ir 12 gadi, trenējas karatē un ir gandrīz manā augumā.
Un par tām kopdzīves normām - jāsāk bija sen, nevar cerēt, ka cilvēciņš, kuram viss ir atļauts un pakārtots 1 gada vecumā, 5 gadu vecumā, vēlāk (kad ?), attaps, ka tā tas nav."
"Es, starp citu, no savas mammas pēdējo „kāvienu„ dabūju 21 gada vecumā, kad biju jau mēnesi kā sievas godā - un tas bija pamatoti, iemeslu gan neteikšu, jo pašai tagad kauns, bet principā, tajā brīdī tas bija vienīgais kā mani apstādināt."
"Izklausās labs piemērs: samest gultā šķīvjus un t.t. Jo kaut kur jau tā robeža bērnam ir. Nu noteikti nepatiks gulties gultā, kur izlijusi mērce vai kas līdzīgs. Varbūt tiešām var pateikt lai sakārto istabu sava gaumē. Ja piekritīs, tad var paņemt lielo miskastes maisu un visu iekšā, lai ir kopā guašas ar blūzēm un t.t. Pirmais: tad bērns sapratīs, ka tīra istaba ir forša, un otrais: viņai nu noteikti nepatiks, ik pa laikam, līst tajā maisā un meklēt kādu konkrētu lietu... (aizmirsu piebilst: ka maisu var izlikt uz balkona piemēram).
Par kompi - nu vienkārši noņem vadu, lai nevar ieslēgt. Arī ar televizoru to pašu var darīt. Tapēc es kompi nepakam mājā negribu. Un tie bardaki un visatļautība jau ir tajā, ka tagad pie tik daudz iespējām bērniem ir viss. Viņiem ir tik daudz mantu, ka nespēj savākt. Arī man tā pati problēma mājās ir."
"Man tas izskatās pēc robežu pārspraušanas - viens no risinājumiem ir kopīga prasību/risinājumu/sankciju apspriešana (tas gan neizslēdz pārkāpšanas mēģinājumus, vismaz pirmajā laikā). Varbūt bērns ir jau pietiekoši liels, lai spētu, ja ne vadīt, tad vismaz aktīvi piedalīties savas dzīves regulēšanā.
Otrs variants ir prasība pēc uzmanības - nemācīšanās, klīšana ar draugiem un bardaks istabā ir labākie veidi kā dabūt mammu nepārtrauktā on-line. Varbūt tas bērns nemaz nav Tik liels... Bet visticamākais - abi divi varianti kopā."
"Viss šeit aprakstītais jau ir manai 10 gadīgai meitai. Kā cīnīties tiešām nesaprotu, ir runāts visādi, gan arī iepērts, bet jēga galīgi nekāda. Brīžiem pati raudu bezspēkā."
"Arī man tādas pašas problēmas ar vecāko, nu jau 16 gadīgo, meitu. Sākās viss 14 gados. Tagad ir vēl trakāk. Gaidu, kad paliks 18 un tad lai dzīvo savu pieaugušā dzīvi. Divus gadus mocīja un tiranizēja visu mūsu ģimeni, tagad aizgāja dzīvot pie vecvecākiem, - tiranizē tos. Viņus jau skolā samāca, ka bērniem ir tiesības, emocionālā varmācība, traumas no vecāku šķiršanās – kas viltīgāks – tā manipulē ar pieaugušajiem, ka maz neliekas. Ja būtu vīrs ar mani kopā, tad varbūt izdotos viņu apvaldīt, bet vienai audzinot, nesanāca. Sapratu tikai to, ka vajadzēja daudz stingrāk, daudz agrāk pie darba radināt, mazāk dāvanu, našķu, izklaides un t.t. Abas jaunākās tagad jau citu audzināšanu saņem, un ceru, ka būs savādāk. Var jau norakstīt uz vecuma krīzi, bet domāju, ka arī tai ir robeža. Man piemēram tuvojas 40 – man arī būs krīze – a ko, vai tāpēc es gandēšu dzīvi saviem tuviniekiem? Un sev pašai?
Autorei – nepārmet sev, ka pēri – acīm redzot viņai to vajadzēja! Un tu esi māte, tu labāk zini, kā vajag. Galvenais neizrādi, ka pati pārdzīvo. Jums ir sākušās cīņas par varu, turi savu pozīciju, tikai tā tu meitai palīdzēsi. Tev jābūt stingrai konsekventi un jāturas pie noteiktā – meitas un sevis labā!"
"Pusaudžu gados es māju sāku tīrīt tad, kad čaļi un draudzenes sāka nākt ciemos - kauns bija par bardaku. Diezgan efektīvi bija arī tas, ka māte visas izmētātās mantas un drazas sameta maisā un aiznesa uz pagrabu. Dusmas man protams bija pamatīgas, bet kauč kas no tā arī aizķērās.
Par pēršanu. Es arī uzskatīju, ka tas 100% ir slikti, arī mazam bērnam uzšaut pa pakaļu vai pirkstiem (mana meitiņa uz mani paskatījās TĀDĀM acīm). Reiz studiju gados mācījos pie pasniedzējas no Dienvidāfrikas, vienā lekcijā bija tēma - miesassodi - labi vai slikti? Viss kurss pārliecinoši sagatavoja stāstījumus cik miesassodi slikti. Pasniedzēja noklausījās un dalījās savā pieredzē. Reiz viņa strādājusi kādā Āfrikas ciema skoliņā. Un viņa pērusi bērnus. Tas bija vienīgais, ko šie bērni saprata, ko viņi respektēja, vienīgais līdzeklis, kā turēt šos bērnus kaut kādos rāmjos - nekādi vārdi, pārrunas, piezīmes un tamlīdzīgi civilizēti paņēmieni neatstāja ne vismazāko iespaidu. Vienīgais, kas viņus uztrauca bija miesassods. Ar to es negribu teikt, ka pēriens - tas ir audzinoši, bet gan, ka jārunā ir tādā valodā, kādā tevi saprot... Iekaustīt pusaudzi? Droši vien meita jutās pazemota, varbūt pārsteigta, varbūt sadusmota. Varbūt nedaudz aizdomājās un iespējams, šo to pārvērtēs."
"Arī manam čalim jau 13 gadi, sekmes nav tik sliktas, bet pa to kārtību... ir jau visādas problēmas, bet manuprāt pats, pats galvenais, lai tavs bērns tev uzticētos un nebaidītos pastāstīt par savām neveiksmēm. Mēs izrājamies, tad palūdzam piedošanu, sabučojamies un sarunājam visu pa labam. Vismaz manam bērnam, uzdodot pa pakaļu, neko neatrisinātu. Un vēl - es tiešam ļoti bieži saku, ka mīlu viņu."
Apkopoja cicele
Komentāri
Es arī pret vardarbību - pati atrāvos no mammas 17 gados.... ilgi ilgi turēju aizvainojumu....Bet saprotu, ka biju viņu totāli novedusi... Vaiman toreiz būtu palīdzējusi runāšana? Varbūt... bet ne ar mammu... Kā jau iepriekš bija teikts - pusaudzis - tā ir diagnoze! Izturību! ;)
Mans komentārs: