Āgenskalna Valsts ģimnāzija (Lavīzes iela)
"ĀVĢ derēs, ja vēlies, lai Tavs bērns kļūtu inteliģents un vispusīgs. Bet iesaku tikai tad viņu sūtīt tur, ja domā, ka varēs izturēt to milzīgo slodzi un spiedienu no visu priekšmetu skolotājiem - tā teikt, tajā skolā katrs skolotājs uzskata, ka viņa priekšmets ir svarīgākais. Skola paņem daudz asaras, pārguruma stundas utt., toties ir tāds gandarījums visiem, kad beidz šo skolu, jo esi kļuvis par pilnīgi citu cilvēku."
"Vispār man arī nācies dzirdēt labas atsauksmes par ĀVĢ. Mazajiem esot padrūmi tai sākumskolā (vai pamatskolā), bet, kad tiek uz ģimnāziju, tad viss ir kārtībā. Skola laba."
"Es arī mācījos ĀVĢ (no 1.-4.klasei un no 9.-12.klasei), arī mans tēvs un jaunākā māsa mācījušies šajā skolā. Man nepatika. Mēs jau ar māsu smējāmies - mūsu mazmazbērni pie tiem pašiem skolotājiem mācīsies.
Man nepatika ne skolas direktore, ne mācību pārzine. Metodes novecojušas - 1000 gadus vecas. Nezinu kā tur ir ar jaunajām skolotājām - varbūt ir uzlabojumi. Es atceros mācību pārzines (nez vai tā pati?) tekstu: "Ja nenesīsiet puķes [kukuli] eksāmenā [parastā ieskaitē], tad atbilstoši tāds arī būs novērtējums. Nekad mūžā neaizmirsīšu ķīmiju pie direktores Gailes. Bija jāsadalās grupiņās un jāveic ķīmiskais eksperiments. Starp nepieciešamām sastāvdaļām bija vajadzīga viela, kura bija izbeigusies. Teicām, ka mums tādas vielas nav. Viņa nikni atteica: ”Jābūt, pameklējiet”. Neatradām to vielu, bet tādam pūķim bija bail iet klāt un atkal to pašu teikt. Kad stunda beidzās, tad viņa piecēlās un no kaut kādas krātuves izvilka to vielu.
Iekšējā vide atstāj iespaidu par kaut kādu viduslaiku - PSRS laiku bardzību. Pietrūka iekšējās brīvības sajūtas. Ja pirms vidusskolas labprāt lasīju, tad pēc skolas beigšanas mana vēlme lasīt ir pārgājusi. Klases arī nav tik draudzīgas."
"Es arī mācījos ĀVĢ, skola kā jau skola, ja vien būtu cita direktore."
"Es šobrīd mācos ĀVĢ un nenožēloju ne mirkli, ka no savas Iļģuciema vidusskolas pargāju uz šo skolu. Man ir paveicies gan ar attiecībam ar jau minēto direktori, gan mācību pārzini. Uz gadu biju "aizmukusi" uz ASV, viņas man ļāva atgriezties un turpināt mācīties un šogad pabeigt skolu.
Ja vēlies, lai bērns caur grūtu darbu kļūst par inteliģentu cilvēku, tad uz priekšu — šī būs īstā skola."
"Tas ir atkarīgs no paša skolēna, - ja negrib mācīties, tad arī nemācīsies un skolotāji liksies stingri - viņi ir godīgi stingri un patiešām vēlas, lai cilvēks izaugtu ļoti gudrs, bet ja skolēns iedomājas no sevis pārāk daudz un pasaka – priekš kam man to vajag (vai vismaz ar savu attieksmi pauž), tad arī ir attiecīga attieksme - tā kā, ja vēlas patiešām mācīties un daudz ko iegūt un nebaida grūtības, tad šī ir visideālākā skola Rīgā, manuprāt. Tur jau vidusskolā ir augstskolas sistēma - lekcijas, semināri, sesijas un eksāmeni. Man savukārt Simsone izveidoja tādu mīlestību pret literatūru (turklāt ne man vienai - ļoti daudzi to atzinuši) un izpratni, ko ir vērts lasīt, ko nē, kas ir lubene, kas klasika. Kā man tagad pietrūkst to literatūras stundu un semināru - jūtu, ka palieku arvien dumjāka, goda vārds. Un vēl Žetona vakari.... Vēl viens pluss - šajā skolā nav modē tusēties, nemācīties, alkohols u.c. pusaudžu nejaucības - puišiem alkohola vietā interesē sports.
Ir laba attieksme pret pulciņiem (gandrīz visi dzied korī un aktīvi gatavojas skatēm, dziesmu svētkiem, tāpat arī ir (vismaz agrāk bija) ar tautas deju kolektīvu) utml."
"Es laikam sāku mācīties tur otro gadu pēc koledžas, t.sk., jaunas mācību programmas, atklāšanas. Manuprāt viņi bija spiesti secināt, ka šur tur pāršāvuši pār strīpu. Simsone - tās bija mēmās šausmas. Uz nākošo semestri laicīgi tika pārcelti no klases vidēji 2-3 skolnieki (t.sk, es), pārējie bija parādnieki literatūrā. Tieši literatūras dēļ trīs meitenes (no deviņām) un nebūt ne tās dumjākās atkrita jau 1.kursā (10.klasē). Manai draudzenei - hiperapzinīgai skolniecei - astma piemetās no literatūras. Es bez maz valodu sāku pie viņas stundās raustīt. Bet man tiešām liekas, ka tagad viņa ir radikāli izmainījusies. Laikam viņai ir aizrādīts par to, ka nevar tik daudzi būt nesekmīgi literatūras dēļ klasēs ar matemātikas, fizikas un informātikas novirzienu."
Komentāri
ja gribat lai jūsu bērnam tur ir vieglāk sakiet lai jau no 7. klases uztur attiecības ar Teivāni, Simpsoni, Aukumu, Brazovsku, Karlelisoni utt.
Bet gaile ari pirms 20 gadiem bija garaam.
sausais atlikums- izdzīvo stiprākais- mācīties vajadzēja, ka putekļi lido gar ausīm, bet ar to es guvu ļoooti daudz tālakajam :)
par Brazeni- viņa ir leģenda, tur nav ko apbižoties,
par Gaili un Klegeri- nezinu, man nekad nav bijušas ar viņām problēmu komunikācijā- kad vajadzēja- gāju un prasīju, problēmas risinājām :)
ar pārējām dāmām un kungiem- ok.. un Simpsone mani ručīja gala eksāmenos, kaut gan nebiju bijusi viņas skolniece :)
ir varbūt tā tāda kā mazliet padomiskaa noskaņā, bet dažkārt demokrātija var iedzīt kapā :)
Ar pasniedzējiem nav vēlams kašķi meklēt, tomēr arī šī pieredze turpmāk dzīvē ir nenovērtējama un labi norūda psihi. Protams, ir bērni, kuri nespēj izturēt slodzi, pieraduši pie pozitīvām uzmanības izpausmēm un krīt depresijā utt., tādēļ pārāk jūtelīgiem bērniem šo skolu neieteiktu (pastāv arī vieglāki varianti). Tomēr, ja jaunais cilvēks zina, ko grib, un ir gatavs pie savu mērķu sasniegšanas ķerties jau pēc pamatskolas - ĀVĢ ir īstā vieta!!!
Skola ar autoritāru stilu.
Vēl kāda īpatnība - diez vai kādas citas skolas skolēniem ir tā, ka plkst. 5.00 no rīta vecāki ieiet istabā un mēģina izraut grāmatas no rokām, sakot: "Pietiek mācīties, ej gulēt!"... Nu, šeit tā ir!
Rezultāts ir tāds, ka vecāki sāk lūgties, lai māzāk mācos, jo viņi vienkārši uztraucas par mūsu veselību. Spriediet paši. Mācamies daudz un par daudz absolūti nevajadzīgus, mistiskus priekšmetus, galu galā no tā, kas IR vajadzīgs, zinam samērā maz. Ļoti vispusēji, bet ne padziļināti.
Jūtos kā upuris, joprojām cenšos atjēgties.
Es pati AVģ mācos piekto gadu un esmu cauri caurēm skolas patriote, domāju, ka lielākā daļa AVģ skolnieki mīl savu skolu un priecājās, ka ir atnākuši no savām rajonu skolām tieši uz šejieni.
Tā dzelzs disciplīna un mācību slodze liek maksimāli mobilizēties. Mani kā bērnu tas ļoti norūdija, palīdzēja man izveidoties tādai, kāda esmu šobrīd - mērķtiecīga, inteliģenta, erudīta, veiksmīga, maksimāli prasīga pret sevi un citiem utt. pozitīvās lietas vēl varētu minēt un minēt.
Atceros, kā skolotāja Simpsone teica "caur ērkšķiem uz zvaigznēm" - fantastiskākā literatūras skolotāja.
Brazovska - ļoti laba atslodze pēc fizikas - es pat teiktu, lai "nesaietu sviestā" šis koris bija pat nepieciešams.
Kolosova - ģeogrāfiju mācīja tā, ka "vēsā mierā" centralizētajā eksāmenā dabūjām A līmeni.
Pie skolotāja Aukuma man iepatikās fizika (beigās tas bija mans mīļākais mācību priekšmets).
Zinu vien to, ka tik ļoti mācījusies kā Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, neesmu vairs nekur citur.
Pēc šīs skolas studijas Universitātē likās tīrākā izkalide. Jo jau vidusskolas laikā radināja pie lekciju un pārbaudījumu principa. Laboratorijas darbi (fizikā) jau vidusskolā notika Universitātē - izmantojot tur pieejamo bāzi.
Īsumā - savus bērnus arī noteikti sūtīšu šajā skolā.
Un nav taisnība par naudu un brendīgām drēbēm - biju no laukiem un galīgi ne bagāta. Tas atkarīgs no tā, kas kuram pašam šķiet svarīgākais.
Mans komentārs: