Smieklīgie grūtnieču izgājieni: Pieredze
Jau labu laiciņu man ir ideja atvērt šādu tēmu - kopīgi pajautroties par pingu izgājieniem, kuriem, no malas vērojot, būtu grūti sameklēt loģisku izskaidrojumu. Tad nu šorīt, kad ar lielu blīkšķi, ar pieri pa priekšu ieskrēju supertīri nospodrinātās stikla durvīs (jāpiebilst, - gāju lēni, apdomīgi, un cieši skatījos, kur eju), sapratu, ka tas bija mājiens: atveram tēmu!
Veselīgs smiekliņš pagarina dzīvi un punča iemītniekiem arī neskādēs!!
*** Es, piem., kad gaidīju bēbi, biju sadomājusies, ka visi man griezīs ceļu, dos sēdēt, laidīs pa priekšu transportā... Nu un kad visa tā nebija, vajadzēja redzēt, kā es tik nenopūlējos, lai sev un savam vēderam sagādātu max labsajūtu. Reiz pat simulēju ģībšanu trolejbusā, lai dabūtu apsēsties (laiks bija kādas 8 nedēļas, nekas nebija redzams). Nezinu, vai tas bija smieklīgi toreiz ...
*** Es darba izstrādāju pigorus pagājušajā nedēļā. Sēdos uz ritentiņkrēsla un vienlaicīgi liecos, lai paceltu vienu nokritušu lapiņu. Krēsls sasvērās un es burtiski paslīdēju zem galda, un krēsls uzgāzās man virsū. Es piezemējos tik veiksmīgi, ka ne nobīties, ne sasisties nepaspēju, toties jums vajadzēja redzēt manas kolēģes izbiedēto skatienu - viņa palika sarkana, rokas viņai drebēja un viņa stāvēja un nesaprata, ko darīt. Varu iedomāties, kā no malas izskatījos: es sēžu zem galda, skaļā balsī rēcu un vēl liels biroja krēsls man virsū. Zinu, zinu, ka varēja beigties bēdīgāk, bet beidzās labi, turklāt vēl izsmējos par sevi.
*** Man bija situācija, kad uztaisīju traģēdiju veikalā, jo viņiem, redziet, nebija ķiršu jogurta, raudāju tā kā neaptēsta. Pārdevēja gan bija samulsusi un, jo vairāk mēģināja mani mierināt, piedāvājot citus jogurtus, jo histēriskāk nāca raudiens. Laikam vairāk tajā veikalā kādu laiku nerādīšos, dikti kauns par savu izturēšanos. Tagad jau pašai nāk smiekliņi, bet tajā brīdī man tā bija pasaules katastrofa...
*** Tagad nav tik traki, bet grūtniecības sākumā tā izklaidība- mājās neviens darbs nebija pabeigts. Sāku kaut ko darīt, pa vidu izdomāju kaut ko vēl, un tad ieraugu kaut ko svarīgu, pēc tam tik attapos, kad pus dienu grīdas lupata slapja uz grīdas nostāv, vai kaut kādas mantas ne tur saliktas un domāju- kas tās te nolicis?
*** Ar mani, meitenes, ir tā, ka vienmēr esmu bijusi dikti sportiska un dikti ašiem apgriezieniem... Bet tagad, kad esmu 27. grūtniecības nedēļā, nevaru vairs tik ātri paiet, paskriet utt. un tad es uz sevīm dusmojos, ka visas darbības notiek lēnāk... Un pēc dusmošanās pašai nāk smiekli par savām dusmām.
*** Es olas bez ūdens vārīju. Jaunais ēdiens - a la olas ceptas čaumalā.
*** Es savukārt beidzamā laikā esmu pasākusi veikalā kaut ko apgāzt, tāpēc trauku nodaļām eju ar līkumu. Un arī stenderes un skapju stūri nemitīgi virsū skrien!
*** Kad man jau bija pēdējās nedēļas, manam bēbim bija iestrādājies noteikts miera un aktivitātes ritms. Katru rītu, kad pamodos ap 7 vai pusastoņiem, bēbis arī sāka knosīties. Vienu rītu pamodos, bet bēbis nedeva nekādu ziņu. Sāku glaudīt un kutināt punci, bet nekādas atbildes reakcijas. Tad jau sāku satraukties un modināju vīru, lai tas sāk kutināt manu vēderu. Tā nu abi ņēmāmies ap manu vēderu - glaudījām un kutinājām, kamēr bērns kārtīgi iespēra pretī. Vēlāk man bija kauns par sevi, ka es esmu bijusi tik nežēlīga un pamodinājusi savu bērniņu, jo viņš tajā rītā bija nolēmis ilgāk pagulēt.
*** Man arī tas knašais temperaments! Es tikai tagad (30-tā ned.) sāku nomanīt, ka ar skriešanu nu ir beigas Tipinu mazākiem solīšiem, bet laikam jau tikpat strauji, kā iepriekš...
*** Es, ejot ārā no kāpņutelpas, kā jau īsta kārtības mīle, nolemju izmest miskastē reklāmas avīzes, kas vienmēr mētājas pie pastkastītēm. Iespiežu avīzes padusē, izeju ārā, izvelku mašīnas atslēgas, eju uz mašīnu un tad pēkšņi savam Mīļumam prasu: "a kur es noliku tās avīzes, kuras gribēju izmest?" Manējais uz mani paskatījās kā uz glupāku un ar pirkstu rādīja uz padusi... Nu ļoti apķērīga es esmu palikusi.
*** Smejos katru dienu. Gandrīz katru! Es reiz darbā lasīju tēmu: „Anekdotes no dzīves...” Darba biedri jautāja, vai man gadījumā nevajag palīdzību, vienu brīdi gandrīz sāku smakt aiz smiekliem. Tagad izvairos no stulbām anekdotēm un turu pa rokai kādu smalku joku, ja nu atkal apņirdzos publiski un nevietā...
*** Es vakar tā smējos, tā smējos, ka pat vīrs atskrēja uzjautāt - kas tik jocīgs? Un tad bija kauns atbildēt, ka smejos par tepat, Cālī, lasītiem dzemdību stāstiem.
*** Pēdējā mēnesī, kad sniegs vēl tikai kusa un uz ielām bija peļķes un ledus, vienai tādai nolēmu pa galu pāriet pāri. Lieki teikt, ka uzkāpu uz ledus, novēlos un vēl lielo puiku līdzi parāvu. Lielākais izbīlis bija vīram, kurš stingri piekodināja turpmāk pa peļķēm nevārtīties.
*** Es veikalā, pielaikošanas kabīnē, sāku nenormāli raudāt par to, ka nederēja tās drēbes, kuras biju izvēlējusies. Labi, ka draugs bija līdz, bija kas mani pažēlo. No veikala ar sarkani saraudātām acīm izgāju... un savas kājas vairs nevarēju pavilkt, gāju kā piedzērusies streipuļodama, pašai tādas dusmas uz sevi par to, bet pēc tam smiekli nāca.
*** Mani spēj saraudināt mašīnā dziedoša māte un tēvs, kas man pasaka, ka man tik propelleris trūkst... Un vēl vairāk satracina, ka jūtu, ka asaras par tādiem sīkumiem birst.
*** Vakar savam vīriņam ar hokeja nūju nu tiešām kārtīgi iebelzu un tā mauroju un riktīgi sāku raudāt, ka lūpa trīcēja, ka vecajam acis uz kātiņiem. Un viss par to, ka viņš dēlam sūkājamo konfekti no dusmām nometa zemē un tā saplīsa
*** Es ar` šorīt apraudājos, kad sadists šoferis nepalaida mani 3 tramvaja pieturas pirms stacijas - principa pēc. Dabūju kātot atpakaļ un pie sevis purpināt par pasaules netaisnību... Varbūt vajadzēja tēmu nosaukt: Kā mēs, pingvīni, asaras lejam???
*** Par cik mana mīļotā strādā vēl un viņai nav iespējas tikt pakomentēt, šo visu lasot secināju, ka arī man ir stāsts. Reiz iznācām no mājas, lai brauktu kaut kur , bet viņa bija aizmirsusi tiesības paņemt. Par katru cenu pašai viņai bija jāiet pakaļ. Tad nu pēc atgriešanās, jau labu gabalu no mājām izrādījās, ka pēc atgriešanās mājā un lūpu uzkrāsošanas viņa bija aizmirsusi, pēc kā gāja...
*** Nesen kopā ar puiku skatījāmies multenīti par Bembiju... nu to pašu kas reizes simt jau skatīta, un grāmatiņa lasīta jau no piecu gadu vecuma.... Nu, un tajā vietiņā, kur Bembijam mednieki nošāva mammīti, nu bet tik sirsnīgi apraudājos, ka vīrs sāka uz mani tā jocīgi skatīties.... Galvenais, ka pašai smiekli arī nāk - reizē ar asarām - par savu reakciju.
*** Es atceros, ka vissmieklīgākais manas grūsnības beigās bija grozīties gultā no vieniem sāniem uz otriem. Ar roku pieturēju lielo vēderu, pati palīdu zem tā un tad saudzīgi noliku to sev otrā pusē. Darbs grūts, tusnīju pa gultu kā zilonis, bet pēc apgriešanās procesa beigām vienmēr tāds smiekliņš...
*** Nu es pirmo reizi apjautu, ka manas emocijas ir pārgājušas citā dimensijā, kad kaut kādas 14-tās nedēļas laikā biju saķērusi iesnas, iegāju aptiekā un lūdzu degunam kādu pilienu, ko var lietot pinga. Aptiekāre man laipni paskaidroja, ka bez ārsta ziņas viņa man neko negribētu tirgot... Uhhhh, vajadzēja jums mani redzēt!!! Es sāku raudāt pilnā balsī teikdama, ka, ja es nosmakšu, tad bērns jau tāpat neizdzīvošot, uz ko izmisusī aptiekāre man piedāvāja sava LORa mob. telefonu. Savukārt pašās grūtniecības beigās mani ļoti kaitināja, ja kāds smējās, man likās, kā visiem var būt jautri, ja man ir tik grūti... Ap to laiku katru vakaru rādija Mr. Bean seriāliņu, tad jūs tikai iedomājaties, kā visi smējās pilnā balsī, bet es dusmīga kā velns un liela kā ziloņmāte tupēju otrā istabā ar spilvenu uz auss.
*** Atceros, ka pirmajā grūtniecības trimestrī man pašai ar sevi bija ļoti interesanti. Tas interesantums, galvenokārt, saistījās ar ēšanas paradumiem - piemēram: nedēļu ēdu tikai rasolu, otru nedēļu - auksto zupu, pēkšņi mājupceļā sakārojās šašliku - nopirku RIMI šašlikspaini, izcepu 7 gabaliņus, i pārējo izlidināju ārā, jo vairs negribējās. Tāds pats liktenis piemeklēja žāvētas reņģes. Beigās sāku visu ēdienu iegādāties ļoti nelielos daudzumos, jo savādāk viss apnika.
*** Nu es šorīt gāju otrreiz uz vannas istabu iztīrīt zobus, tomēr to neveicu, jo likās aizdomīgi, ka zobu birste jau slapja. Tad atcerējos, ka zobus jau pirms minūtēm 10 tiku iztīrījusi...
*** Runājot par zobu tīrīšanu, kad biju pinga, ne vienu reizi vien zobu pastas vietā uz zobu birstītes uzspiedu losjonu. Vai arī sejas tonika vietā uz vates tamponiņa uzlēju nagu lakas noņēmēju!
*** Tas gan nav mans personīgais piedzīvojums, bet, lasot un smejoties par šiem, nevaru nepadalīties. Mēs ar draudzeni, kas ir pingvīns pēdējos mēnešos, stāvam lielveikala tualetē, gaidu viņu iznākam un ieraugu diezgan izbrīnītu seju. Stāsts tāds: iegājusi viņa tualetē, sataisījusies uz mazo darīšanu kārtošanu un ar grūtnieces nepacietību laidusi vaļā. Pēc mirkļa sapratusi, ka tek gar kāju, tāpēc nolēmusi, ka, acīm redzot, netrāpa podā un pavirzījusies mazliet sāņus. Straume nemitējusies, bet, tā kā aizturēt nav bijis ne iespējas, ne vēlēšanās, tad, kārtējo reizi pārkārtojusies uz pretējo pusi, savas darīšanas pabeigusi. Tikai pēc noslaucīšanās ievērojusi, ka tualetes papīru nav kur izmest - tualetes poda vāks bija aizvērts.
*** Izrādās, ka tas tā visiem, bet es domāju, ka ar mani nav kas kartībā, kad lielveikalā nepamanīju sev tieši priekšā to "pīkstošo" stabiņu pie ieejas un tur ieskrēju. Apkārtējiem bija jautri. Nenoliegšu, ka man arī...
*** Nu es grūtniecības beigās regulāri iesprūdu durvīs, jo gribēju izlīst pa šaurām spraudziņām. Tad nu aiz paraduma pagriezos uz sāniem, bet, ak, vai, izrādījās, ka tā esmu vēl platāka. Pēdējo reizi iesprūdu, kad biju ieskrējusi savā darbiņā ap 35 nedēļu, bet tur telpā sapulce. Tad nu lai netraucētu, es domāju durvis nevirināt, bet tā klusi izslīdēt. Vajadzēja dzirdēt to skaņu, kad es gandrīz iznesu ar savu pēcpusi durvis (jo kaut kāda instinkta vadīta vēderu tomēr sargāju) un tad kaudzi nobijušos cilvēku skatus, kas visi gatavi glābt neaptēstu pingvīnu.
*** Es šodien nokļuvusi piepilsētas ciematiņā, izciemojusies, taisos uz autobusu, kas neiet diezgan bieži. Paskatos sarakstā, vēl paciemojos stundiņu un kātoju uz autobusu. Jāiet ir gabaliņš. Minūtes 25, toties pa mežiņu, svaiga gaisā, utt. Es priecīga, aizeju uz pieturu, stāvu gaidu. Gaidu, gaidu, gaidu.... Nolēmu vēlreiz paskatīties sarakstā. Un ko es konstatēju? Mans autobuss sen jau ir aizgājis. Būtība vairs arī nav ar ko tikt mājās. Zvanīju vīriņam. Izrāvu no dežūras. Viņa vienīgie vārdi: "SIEVIETE!!!" Nu, nezinu, kā man tā gadījās...
Apkopoja Krona
Komentāri
Aizvakar skatījos filmu August Rush, tā laikam saucās, kā no sākuma sāku raudāt tā visu filmu noraudāju, nu tik aizkustinoša! Laba!
Tāda jau mes tās sievietes esam kad gaidam bēbi.
Man arī tādu maziņu gribās :)
paldies milas meitenes par forsajiem stastiniem :)
Mans komentārs: