Ievinja-Sievinja
Olivera dzemdību stāsts
Paredzētais dzemdību datums 03.08.2008.
Pienāca šis datums.... mums nekas nenotikās. Pagāja 4., 5.augusts – vēl joprojām nekas nenotiek. 6.augustā zvanīju savai dakterei un sūdzējos, ka bebis vēl joprojām dzīvo puncī. Ja līdz 8. nepiedzimst, lai braucu pie viņas. Protams, pienāca arī tas 08.08.08., braucu ar visu savu milzu punci pie dakteres. Aizsūtīja viņa mani uz USG, abas dakteres nolēma, ka nav vairs ko tur daudz gaidīt, bebis paliels, viss ir dzemdībām gatavs, man vēl tā mazasinība, bebim priekšējie augļūdeņi samazinājušies un vēl ņemot vērā to, ka ilgi nogulēju uz saglabāšanu, uzrakstīja man nosūtījumu dzemdību ierosināšanai. Aizbraucām pakaļ somām un devāmies uz slimnīcu „tipa” dzemdēt. (Jāpiebilst gan bija, ka pēdējo mēnesi dzīvojāmies pa laukiem, jo dzemdības plānotas bija Bauskas slimnīcā, bet daktere mana strādā Rīgā.) Slimnīcā man pateica, ka nav ko steigties, lai gaidam līdz pirmdienai (11.augustam). Tā nu mēs 9.augustā uzsākām sankcijas dzemdību ierosināšanai ar tautas metodēm – braucām uz Bauskas pilsdrupām, kāpu tornī, daudz staigājāmies, aizgājām līdz Lielupes sākumam, vakarā vīns, citrons, karsta vanna, sex..... bet mazulis nekur nesteidzās. Pienāca pirmdiena, devos uz slimnīcu – uz novērošanu. Daktere apskatīja uz krēsla un teica, ka dzemdību ceļi gatavi, dzemdes kakls 3cm atvēries. Ielika kaut kādu svecīti, ar pirkstu pastimulēja dzemdes kaklu, kas lika slavenajam gļotu korķim iznākt ārā. Tas arī bija vienīgais progress šajā pasākumā. Tajā vakarā viena meitene no grūtnieču palātas piedzemdēja puisīti, un man, godīgi sakot, skauda, ka viņai ir sāpes, a man tāda sajūta, ka līdz Ziemassvētkiem šādi varēšu nostaigāt. Pienāca 12.augusts, sapratu, ka nākamā diena ir 13.datums, tādu negribu, tādēļ viss – jādzemdē šodien. Sazvanījos ar vīru, nolēmām, ka daram to šodien.
Plkst. 10.00 man pārdūra augļapvalku. Cītīgi apļoju uz bumbas, ap 12.00 ieradās vīrs uz dzemdībām, bet man kontrakciju nav un nekas nenotiek. Sāka man dot tabletes sūkāt.... man jau likās, ka nu jau kaut kas sāk notikties, bet aizejot uz sirdstoņiem, neviena kontrakcija neuzrādījās. Daktere noteica, ka liks sistēmu – tās esot visstiprākās zāles dzemdību stimulēšanai, ja tās nelīdzēs, būs jāgriež, jo šodien bebis ārā jādabū. Sabijos ne pa jokam... ap plkst. 16.00 uzlika sistēmu un tad sākās.....no sākuma dikti priecājos par katru sāpīti, aktīvi bumboju. Tad nāca arvien stiprāka sāpīte, cītīgi elpoju, tad jau sāku vīram roku spiest no sāpēm un beigās jau stenēt un vaidēt. Tad man bija jāiet uz apskašu telpu, atvērums 5cm. Protams, vēl bija mums tādas izsmeļošas sarunas par dzemdībām bez sāpēm, jo vienu brīdi toč likās, ka man spīd tāda laime. Par tik cik mēs līdz šim bijām savā pēcdzemdību palātā un es sāku skaļi uzvesties, daktere teica, ka nu tā kā vajadzētu iet uz dzemdību zāli. Es aizgāju uz turieni, bet vecmāte aizgājusi pakaļ vīram un teikusi – beidzās jums olimpiāde, jāiet dzemdēt (viņš visu šo laiku pa TV skatījās olimpiskās spēles). Nu jau bija pienācis brīdis, ka sāpes lika man lamāties un vaidēt pilnā balsī. Vīrs nez kāpēc izdomāja, ka man paliks vieglāk, ja viņam kodīšu, tādēļ bāza man deguna priekšā savu roku un teica: „Kod man! Kod man!” Tas man uzdzina baisas dusmas, tādēļ sāku lamāties uz viņa un dzīt prom. Ārā bija karsts, telpās ar, tādēļ vīrs teica, lai aizeju līdz logam paelpot kaut cik svaigu gaisu....atkal sāku lamāties. Vienu brīdi izdomāju, ka pirmajās dzemdībās man dikti patika uz tā krēsliņa, tādēļ tagad ar jāpamēģina.... ātri vien sāku bļaut pēc savas bumbas. Ja pirmajās dzemdībās teicu, ka no trim plānotajiem bērniem būs tomēr tikai viens, tad šajās jau teicu, ka trešais dzims ar ķeizaru. Un tad man uznāca tāds kā besis....slēdzos starp sāpēm ārā un savajadzējās kakāt. Sabijos ne pa jokam, jo mamma kādreiz bija strādājusi slimnīcā un stāstīja, ka cilvēkam mirstot, zarnas atslābinās un viņš pakakā un paliek miegains. Līdz ko ienāca daktere paskatīties, kā mums sokas, teicu, ka laikam mirstu. Viņa tik nosmējās un teica, lai droši kāpju gultā un pačuču. Tā kādu laiku pačučējusi, sapratu, ka klizma ar nav uztaisīta un baaaiiiiisi gribas kakāt. Vīrs skraidīja pa nodaļu, kamēr atrada kādu mediķi. Atnāca vecmāte un teica, ka aši, aši jāuzklāj dzemdību galds.... Kad nu tiku tur augšā, sajutu tādu sāaapi, teicu, lai tur neko neaiztiek, jo man nežēlīgi sāp, bet viņa atbildēja, ka neko nedarot...tas esot bebis, šis nākot ārā. Tad nu bija tas brīdis, ka varēju spiest... pati kaut kā atžirgu, uzdevu visādus jautājumus par dzemdību gaitu, kā bebis jūtas. Daktere starp kontrakcijām pieturēja bebim dupsi, lai neslīd atpakaļ puncī, māsiņa tik skaitīja, cik ļoti gribas palīdzēt, bet reāli jau viss bija no maniem spēkiem atkarīgs. Arī šoreiz man piedāvāja apskatīties, ko esmu jau izspiedusi, bet tā arī pateicu, ka nevēlos redzēt. Un tad kad BEIDZOT bebis bija ārā no punča, man tādu gļotainu bļaurīti uzlika uz vēdera, milzīga nabassaite vēl karājās un mūs vienoja.....fantastisks mirklis. Vīrs jau bija paspējis paķert fotoaparātu un nu tik bildēja un filmēja. Sajūtas bija superīgas. Mazais diezgan ilgi nogulēja uz mana punča, piedzemdēju placentu, mums viņu parādīja, apskatīja manu to galu. Viss bija normas robežās. Pati jutos vienkārši perfekti. Vīram piedāvāja pārgriezt nabas saiti...no sākuma gan sabijās, bet ar lielu lepnumu to paveica.
Liels prieks bija, ka arī šo bebi pieņēma tā pati vecmāte, kas pirmo. Mazajam bija smuki rozā augļūdeņi, labi sirdstoņi.
Kopsavilkumā: dzemdības bija Bauskā, vecmāte Pārsla Blauduma, daktere Dace Paozola. Mazais piedzima plkst.19.18, kas izrādās nemaz tik traki nebija, ja rēķina, ka sāpes sākās man tik 16.00, bet skaitījās patoloģiskas, jo mazais ne pa kam negribēja dzimt un bija jāstimulē.
Trešais bērniņš noteikti dzims turpat un bez ķeizara. Tomēr pirmo dzemdību pieredze lika būt gudrākai un palīdzēt mazulim, nevis ālēties kā tādai nenormālai. Trešais bērniņš vispār laikam piedzims tā riktīgi pa skaisto.
Pirmo dzemdību stāsts ir zem nika Iechons.
Komentāri
Mans komentārs: