grega
Datums: 12.02.2005.
Vieta:
Paredzamais datums mums bija 12.februāris, mazais piedzima 23. februārī.Mums bija plānotas mājdzemdības un te ir īsumā, kā gāja:
man pašai likās, ka viss sākās 21.februārī 4:30 no rīta (pirms tam jau kādas 2 nedēļas staigāju ar 2 cm atvērumu), jo tad parādījās pirmās asinis (sākumā riktīgs gļotu korķis) pavisam maz un pirmās kontrakcijas ik pēc 20 min.(ha!tagad pēc visa piedzīvotā tās vispār grūti nosaukt par sāpēm!) Tā nodzīvoju visu nakti un no rīta aizsūtu vecmātei sms par notiekošo, un viņa saka, ka tie tikai vēl priekšvēstneši, un lai mēģinu izgulēties.Kad prasu, kad dod ziņu nākošreiz, viņa saka, ka tad, kad kontrakcijas būs ik pēc 3-4 min, jo tad visticamāk tās vairs nepāries un process aizies.Pa dienu viss pierimst, regularitāte pazūd, ejam ārā pastaigāties, bet puncis visu laiku jūtas jūtīgs un viegli pavelk, varu pārvietoties tikai ļoti lēnām.
21.februārī ap pusnakti atkal sākas kontrakcijas, jau mazliet spēcīgākas ik pēc 10-15-12-8 min, bet vēl aizvien neregulāras, nelieli izdalījumi arī turpinās.tā nodzīvoju visu nakti, īsti nevarēdama pagulēt un no rīta jūtos riktīgi nogurusi.no rīta vecmāte pati piezvana un aicina aizbraukt paklausīties sirdstoņus mazajam un apskatīties, kā veras dzemdes kakls.psiholoģiski ir diezgan grūti, jo prieks, par to, ka viss it kā ir sācies mijas ar šaubām un raizēm par to, kāpēc viss notiek tik lēni, bet ta kā ir daudz lasīts un ir zināms, ka dzemdības ir pakāpenisks lēns process un ka nevajag skatīties pulkstenī, atkal atrodu pārliecību, ka viss būs labi.
Aizbraucam ap 11.00 no rīta uz apskati, visi rādītāji ir labi, atvērums jau ir 5 cm, vecmāte saka, ka vakarā ap sešiem mazais būs klāt, lai braucam mājās un cenšamies vēl atpūsties, pat varot iedzert mazliet sarkanvīnu, lai nomierinātos. Tā arī izdaram un mazliet izdodas pagulēt, kaut praktiski kontrakcijas ir visu laiku ik pa 15 – 10 – 8 min, bet neregulāras, bet paliek arvien nepatīkamākas, tad arvien biežākas, līdz 19:00 noiet ūdeņi.Tā ir savāda sajūta, pirms tam ir nepatīkama kontrakcija un uznāk raudiens, kaut kāda iekšēja spriedze.Vēlāk sapratīšu, ka man dzemdībās psihologģiski un fiziski visgrūtāk būs bijuši 2 posmi: tieši pirms nogāja ūdeņi un izstumšanas periodā.
Ap astoņiem vakarā vecmāte ir klāt, klausās sirdstoņus un apskatās vagināli, kas šoreiz ir visai nepatīkami, kontrakcijas jau ir ik pa 4 – 3 min, ļoti nepatīkamas, elpoju dziļi un balsī, vecmāte parāda kādā pozā labāk pārciest kontrakciju, jo mazais nāk mazliet ieslīpi, tāpēc viņam jāpalīdz ievirzīties taisnāk.poza man pašai nav patīkama, bet kas jādara, jādara – uz viena sāna, ar vienu kāju pievilktu sev klāt, kad nāk kontrakcija, kāju velku vairāk sev klāt un ik pa laikam vecmāte arī palīdz dzemdību ceļiem vērties. Tas nav patīkami.tā pamazām sāku arī staigāt pa māju, utt, bet visvairāk tomēr gribas atgulties, tad vienā brīdī ļoti sagribas ieiet vannā, ko arī daru un tas ļoti relaksē, kontrakcijas mazliet atslābst, mazliet varu atpūsties.vannā esmu kādas 30 min, tad atkal laukā un turpinām vērties.Pēc tam gāju vēl vannā vairākas reizes, vīrs iededzināja sveces, muzons arī visu laiku skanēja, kaut kā tā mierīgā atmosfēra bija ļoti no svara.
Nu tad ap 11:30 vakarā laikam bija pilns atvērums, un tad sākās man pats grūtākais – izstumšana, kas ilga vairāk kā 3 stundas un nežēlīgi sāpēja, pašās beigās nosūkāju 3 hormonu “konfektes”, lai kontrakcijas asākas, jo pašai galīgi jau spēki gandrīz bija galā.kad mazais piedzima, tad bija skaidrs, kāpēc nāca tik lēni – jo ar abām rociņām turēja savu galvu, un tādā pozā arī stūmās uz priekšu. Īsāk sakot beigās (2:38) izstūmu viņu vannā un tad bija tāds atvieglojums!uzreiz viņu man uzlika uz punča un sasedzām ar uzsildītu dvieli. Viņš bija tik kluss, neraudāja, ka man pirmais jautājums bija, vai ir dzīvs, tikai pēc tam apjēdzos pajautāt, vai puiks vai meitene. Tad, kad beidza pulsēt nabas saite, to pārgrieza un pēc tam arī uzreiz piedzima placenta.vecmāte paņēma analīzes. pēc tam mazo ķiparu paņēma tētis, un vecmāte man palīdzēja tikt līdz istabai un uzlika vienu ielāpiņu.laimīgais tētis visu laiku staigāja turpu šurpu ar mazo uz rokām un tik runāja un runāja.tad vecmāte mazo apskatīja un apģērba un iedeva man pie pupa un mazais sāka zīst.un tad bija reizē tāds prieks, laime un nogurums.un puiks tā arī ne reizi neraudāja, aizmiga tētim uz vēdera un tā nogulēja līdz rītam.tad nākošā dienā atnāca bērnu ārste un kārtīgi apskatīja mazo un aizpildīja visus papīrus.Nu apmēram tā mums gāja. Kaut kas jau ir aizmirsies un neprecīzi drošivien. Bet katrā ziņā mājās dzemdēt bija super!!!!! tāds miers, nekādu svešu sarunu, nekādas liekas iejaukšanās, nekādu instrumentu! Esmu pārliecināra, ka ja būtu slimnīcā, noteikti būtu stimulēta, jo tik ilgi neviens neuzdrošinātos gaidīt, drošivien būtu pielietots kaut kāds vakums vai pat beigās ķeizars! Esmu ļoti laimīga, ka pieredzējušas un gudras vecmātes gādībā no tā visa biju pasargāta un mazais nāca pasaulē dabīgā ceļā, netraumēts un laimīgs!:-)Ja man vēl kādreiz būs bērns, tad noteikti atkal gribētu mājdzemdības pie tās pašas vecmātes!:-)Vēlu visām vieglas un ne tik garas dzemdības!:-)
Komentāri
Mans komentārs: