Radinieku apciemojums dzemdību iestādē: Pieredze
Vakar ar vīru aizsākām tīri teorētisku tēmu un radās krasas nesaskaņas. Lūdzu jau dzemdējušās māmiņas padalīties ar viedokli. Slimnīcā pie dzemdībām esam izdomājuši, ka piedalīsies arī mans mīļotais, taču tā kā rēķinos, ka tas būs gan fiziski gan psiholoģiski liels pārdzīvojums man, gribētos tās pāris dienas pirms iešanas mājās atpūsties slimnīcā ar vīru un mazuli trijatā, bez jebkādu tur draugu, manu vai viņa radu ciemošanās. uzskatu, ka ciemiņus varēsim uzņemt kad būsim ar mazo mājās un es būšu daudz maz apradusi ar jauno statusu . Kā delikāti visiem radiniekiem, draugiem un citiem pateikt, ka slimnīcā ciemos negribam redzēt?
*** Manuprāt, tas nav nekas tāds, ko jāmēģina pateikt kaut kā īpaši, delikāti. Kad bēbis piedzims un visiem to ziņosiet, uzreiz arī pasakiet, ka ciemos aicināsiet tad, kad būsiet mājās. Mums tādā ziņā bija labi, jo bija gripas karantīna, varēja nākt tikai paši tuvākie radinieki (vecvecāki un tml.). Bet mēs pateicām, ka nedrīkst nākt neviens un man patiešām patika, ka varējām vieni paši tur būt un aprast ar jauno situāciju.
*** Nu mums arī tas priekšā un arī nekādus draugus un radus negribētu tur redzet, īpaši labi saprotu Tevi par vīramāti-man tas pats. Laikam darīšu tāpat kā viena draudzene, kad piedzima mazulīte, visiem nosūtija sms ar priecīgajiem jaunumiem, bet apakšā piebilde ,,apciemošanu lūdzam atlikt uz vēlāku laiku, kad būsim mājās’’ Mānā skatījumā pilnīgi korekti un delikati, nu ja kāds nesaprot, ka negrib nevienu slimnīcā redzet, nu tad atvainojiet.
*** Kaut mans vīrs spētu to saprast... jo viņš redz saka, ka viņa vecāki to uztvers kā apvainojumu, tas tomēr viņu mazbērns utt... Bet nu man tā doma par visu viņa delegāciju manā palātā neiet galvā, jo man ar vīra vecākiem nav īpaši labas attiecības un viņi ļoti bieži man izsaka visādus riebīgus komentārus. Tad viņus slimnīcā negribu redzēt jo īpaši, lai gan es apzinos, ka puncis pēc laika savelkas, vīra māte noteikti izteiks kādu dzēlīgu piezīmi par manu punci, kaut vai lai ieriebtu. Jo jau tagad to vien dzirdu ,,cik tev plāni matiņi paliek’’ utt. Saprotu, ka viņa nav ļauna, tomēr ar savu stulbumu dzemdību namā var likt man iedzīvoties pamatīgos pārdzīvojumos.
*** Pasaki vīram, ka nejau viņš dzemdēs vai viņa vecāki. Un jāvadās pēc Tavas pašas pašsajūtas. Un nekas senčiem nenotiks, ja ieraudzīs mazo kadu nedēļu vēlāk. Bet vīrieši dažreiz ir tik ietiepīgi.
*** Mums redzi vakar aizgāja tik tālu, ka es esot ļauna un gribu norobežot viņa vecākus utt. Bet tas tiešam nav tā domāts. Es tur nevienu negribu redzēt un tas šajā gadījumā nav saistīts ar konkrētu nepatiku pret kādu, bet vienkāršu vēlmi pēc miera. Šis atkal savu, bet ja viņi atnāks, nedzīs taču prom utt... nav saskaņas šajā jautājumā.
*** Tu jau vari sarunāt, lai ārsts pastāsta vīram ka nav labi, ka bari metās apskatīt mazo utt. Man atkal ļoti gribējās lai atnāk ciemos, bet kad atnāca, tad gan biju diezgan nervoza, jo visi gribēja mazo apskatīt un apčamdīt! Beigās es pat apraudājos un teicu, lai nenāk. Daktere jau brīdināja, ka pēc dzemdībām krītas hormona līmenis un var nākt raudiens un kaitināt apkārtējie.
*** Mēs par šo arī jau izrunājām ar vīriņu un viņš man piekrita. Es arī negribu redzēt nevienu slimnīcā. Jo īpaši tāpēc, ka esmu ļoti privātīpašnieciska un negribēšu nevienam savu mazo nemaz dot skatīt. Nu tikai vīriņam.
*** Pasaki vīram ka savus radus un draugus Tu arī negribi redzēt, tad jau nu viņam būtu jāsaprot. Un tā nav nekāda norobežošana. Kad būsiet mājās, tad tak neviens nedzīs projām. Bet senčiem var nosūtīt tādu sms, saprotu ka smukāk jau būtu piezvanīt, bet tad pasaki, ka nebija laika un vēlēšanās zvanīties, nu kaut kā tā.
*** Es jau ceru, ka tad, kad nonāksim līdz dzemdēšanai, vīrs būs apradis ar domu, ka slimnīcā jābūt mieram un neiedomāsies, mani nebrīdinot, atvilkt savu saimi uz turieni... Tomēr pagaidām viņš mēģina mani pārliecināt, ka nevienu neuztraucot kā es izskatīšoties un neviens nekā neteiks slikta, un visiem esot tiesības redzēt mazuli un sazini kādi tur vēl argumenti.
*** Apziņo radiniekus, ka, ja bēbi gribes rdzēt, lai ierodās ar plaušu fluorogrammu rokā, jo bebim dod poti pret tuberkulozi un pēc tam 2 menešus vinš nav imūns un ir ļoti jauzmanās....Nu vai kaut kādu tamlidzīgu pasaciņu par imnītāti vai tml.Es vispār nesaprotu, kapēc tāda brīva ciemošanās ir atļauta !?Pašai personīgi mati ceļās stavus, kad iedomājos cilvēku barus, kas tieši PIRMAJĀS dienās mazo radibiņu jau grib apskatīt un nemaz nepadomā par iespejām atnest virusus, satraukt mamīti un citas stacionarā atrodošās dzemdetājas ar savu vazāšanos.
*** Atceros kā izskatījās, kad dzemdēja kāda mana draudzene. Gulēja tur pamperī pusplika pēc ķeizara un visi viens pēc otra jau tajā pašā dienā nāca ciemos- radi, draugi, paziņas, kolēģi. Lieki piebilst, ka man tas nelikās saprotami, ne no ciemiņu, ne no jauno vecāku puses. Jo, lai gan dzemdības ir dabīgs process, nez vai es būtu laimīga visiem rādīties pamperī un nemazgājusies... Domāju, ka slimnīcā tiešām jābūt blakus tikai mazuļa tētim un viss.
*** Tur jau tā lieta, ka cilvēki nedomā līdzi, domā, ja jau vasara, tad kādi vairs tur vīrusi vai tml.. Varbūt jau ciemiņus neuztrauc kā Tu izskaties, bet, nu atvainojiet, kā ar Tevi pašu, vai Tu to gribi? Mans arguments vīram bija - kad pats dzemdēsi, tad arī varēsi visus saukt kautvai uz pašām dzemdībām. Man tas darbs būs jāizdara, tad lai ciena manu izvēli un punkts.
*** Kas tur nedelikāts - atslēdziet telefonus un viss! Pilnīgi atbalstu viedokli, ka mazajam vispirms jāpierod pie paša vecākiem, "nu a lidmašīnas un meitenes pēc tam."Ļoti iespējams, ka arī vīram pēc tam, kad būs pabijis dzemdībās klāt un sapratis, kas tas vispār ir, mainīsies domas par apmeklētēju plūdiem tūlīt pēc dzemdībām.
*** Es arī pēc otrā bērniņa piedzimšanas negribēju, lai kāds nāk, jo labi atcerējos kāds stress ar tiem ciemiņiem bija pēc pirmā bērna. Tad nu laicīgi jau visiem izstāstīju, ka gribēšu tās dažas dienas padzīvot tur viena ar mazo (nu protams, vīrs un lielais bērns nāca apciemot). Un bija baigi OK. Tiešām izbaudīju to laiku. Kaut uz beigām jau tomēr gribējās, lai vismaz kāds atnāktu. Bet par to apvainošanos - nu tā ir katra privāta lieta. Otra cilvēka vēlēšanās tomēr būtu jārespektē. Man, piemēram, vīramāte pat izteica atzinību, ka pareizi es esot darījusi, ka nav tie cilvēku bari tur vajadzīgi (tas bija pilnīgi negaidīti, jo biju domājusi, ka viņa ar to nespēs samierināties). Savukārt mana mamma par to nenormāli apvainojās. Nu tik nenormāli, ka negrib to mazbērnu vispār redzēt. Bet nu tā ir katra paša darīšana, jo nenoliedzami, ir jau interesanti aiziet uz slimnīcu, apskatīt to jauno māmiņu un klusībā pašausmināties, kāda viņa izskatās, bet nu, no otras puses, pirmajās bērniņa dzīves dienās vispirms mammai un bērnam vienam otru jāiepazīst. Un tikai tad seko visi pārējie.
*** Man sākumā arī šķita, ka slimnīcā nevienu negribēšu redzēt. Bet vīrs pa dienu bija darbā un patiešām priecājos, kad kāds atnāca, jo bijām vienvietīgajā palātā un pati nekāda tusētāja apkārt nēsmu. Un labi vien bija, ka liela daļa izstaigāja ciemos jau slimnīcā, kad ir tāda drošības sajūta, ka medpersonāls tepat blakus un visu vari pajautāt, ja nezini. Mājās sākas stress par to, ka tev jātiek galā ar ikdienu pašai un jāuzmin kas bērnam kaiš, pati nogurusi, mājas solis arī nekur nepaliks, jādara vien pašiem būs. Ja nu bērns ir supermierīgs un supervesels - tad laikam ir citādi. Mums tāds nav, tāpēc katru ciemiņu mājās labāk redzu ejam nekā nākam. Tagad, kad bērnam 2 mēneši, sāku organizēt savu ikdienu pēc sistēmas, esam pielāgojušies viens otram (es un bērns). Un nu jau var arī kāds tuvāks rads vai draugs atnākt. Padomājiet vēlreiz, jo vīramāte izteiks savu viedokli - kā bērnam esat iekārtojuši vidi, kā mazgājat, kā kopjat, kāda māja utt.(vismaz man tā bija un nebija arī forši, vīramāte uz slimnīcu netika). Slimnīcā vari atspēlēt pamācības ar daktera viedokli vai ieteikumu vai norādījumu un pamācības ātri vien beidzas. Padomā pati - nekur tu no radiem neliksies.
*** Pirmo reizi dzirdu, ka visi radi, draugi, trusīši masveidā dotos uz slimnīcu apraudzīt jaundzimušo! Mums tikai viens draugu pāris atbrauca, jo gribēja maziņu redzēt, pēcāk brauca prom..... nevienam citam nekas tāds prātā neienāca! Brauca apciemot uz mājām, cits agrāk, cits vēlāk. Un vispār (dzemdēju Bulduros) diez kā neredzēju, ka tur būtu lielā tautu staigāšana, pa retam ciemiņam tikai.
*** Nesaprotu tādu vēlmi, kad es biju slimnīcā, es gribēju visiem padalīties ar jauno notikumu, visiem stāstīt, kā bija, kā visu nakti negulēja, kā braucu ar ātrajiem utt, utt. Par laimi arī mana ģimene gribēja pēc iespējas ātrāk redzēt jauno cilvēciņu! Vīramāte pat tajā pašā dienā atbrauca no otra Latvijas gala, tik mīļi. Ļoti nepatika slimnīcā, nav jau tur tā kā viesnīcā, kur divvientulību ar vīru var pabaudīt. Foršāk, ka nāk cilvēki un īsina laiku, mazais visu laiku guļ. Tur taču nav ko sadarīt!
*** Saviem un vīra radiem laicīgi paziņojām, ka tiksimies visi mājās, kad visi trīs būsim tam gatavi. Galu galā - neko jau tie radi nenokavēs.
*** Bērna imunitāte uzreiz pēc piedzimšanas ir tik pat stipra kā mammas, tikai vēlāk tā pasliktinās. Apmēram pēc 3-6 mēnešiem (ja baro pati, ja ar maisījumu - tad ātrāk) ir visszemākā imunitāte un tad jums nāks visi tie ciemiņi, ja?
*** Vienkārši gribas pabūt vienai ar bērnu un vīru, un ja vel ir pēcdzemdību depresija, tad ne tikai delikāti ciemošanos var atlikt, bet tā aiz durvim izlikt, ka radi ilgi negribēs nākt ciemos. Man bija pirmo ned. depresija, nabaga vīrs dabūja trūkties, bet nekas, pārdzīvojām.
*** Mums Liepājas slimnīcā pirmsdzemdību kursos uzsvēra, ka labāk uz slimnīcu radu barus nevilkt, jo: 1. tuvākās dienās mammai un mazulim ir jāpaveic svarīgs uzdevums - jānodarbojas ar piena saražošanu, bieži ēdinot bērnu. Mamma līdz ar to ir nogurusi. 2. vecmātes jau ir atskatījušās cik nervozi un nenomierināmi berni ir pēc tam, kad tie radu bari ir uzplūduši. Bērnam vismaz pirmās dienas vajag mieru un klusumu, pamazām aprast ar pasauli, nevis baru, kas rausta un staipa apkārt, uķinās un nez ko vel izdarās. Protams, ja sieviete pati grib tos cilvēkus, lai taču nāk, bet ja ir vēlme tomēr iztikt bez tā visa, tad citiem tā būtu jārespektē, jo nepazudīs jau tas bērns nekur, paspēs vēl atskatīties cik tik tīk. Lai arī man sanāca samērā ilgi uzturēties slimnīcā, jo bija problēmas gan man, gan mazulim, es tomēr negribēju nevienu redzēt ātrāk, pirms nokļuvu mājās. Biju arī tā nogurusi lai visu paspētu, ka, nudien, man labi ja laika atlika kādu stundiņu ar vīru pakontaktēt.
*** Man mati ceļās stavus, kad iedomājos cilvēku barus, kas tieši PIRMAJĀS dienās mazo radībiņu jau grib apskatīt un nemaz nepadomā par iespejām atnest vīrusus.
*** Man ļoti gribējās dalīties ar visu pasauli, biju tik lepna par savu meitiņu, ka pie manis varēja nākt kaut visu laiku. Bet varbūt tā nebūtu, ja viņa nebūtu mierīga. Piens man uzreiz bija cik vajag, ar barošanu problēmu nekādu. Meituks tik gulēja un ēda. Raudāt neraudāja. Tas, ka pati nevarēju gandrīz pakustēt, likās nieks. Bet es pilnīgi atbalstu, ka māmiņa ir tā, kas nolemj vai vēlas viesus vai nē. Var būt tagad ar otro es nevienu negribēšu redzēt un ja tā, tad arī to vienkārši pateikšu.
*** Man ar liekas ka tām dienām slimnīcā būtu tā mierīgi jāpaiet… Bet pašai pavisam traki sanāca - mazais piedzima desmitos vakarā. Nākamajā dienā mana labākā draudzene gribēja atnākt ciemos. Tā kā viņai tajā dienā pašai DzN vajadzēja būt uz pārbaudi, tad priecājos, ka varēšu viņu satikt. Tomēr pirms tam viņa burtiski 3 reizes pa telefonu pārprasīja, vai gribu kādu satikt, vai viņa netraucēs utt. Atnāca ciemos, atnesa man kārumus. Nepagāja ne 5min.,kad atnāca vīramāte, vēl pēc 10min. - vīramāsa..... Beigās tāds bars bija - 5pieaugušie un viens 2gadīgs bērns,kurš grieza palātu ar kājām gaisā. Nu plus vēl es ar vīru un mazais. Un tas viss 10-15minūšu laikā. Vīrs sākumā tā pieklājīgi mēģināja ar jokiem utt. norādīt, ka tomēr kāds par daudz šeit palātā..... Neviens nesaprata. ( negribēja saprast ). Tad mazajam sākās riktīgā histērija un vīrs vienkārši izlika visus aiz durvīm ar tekstu, lūdzu ciemošanos saskaņot iepriekš. Neviens no šiem ciemiņiem (izņemot draudzeni) nebija iepriekš pat pieteikušies vai devuši mājienus ka gribētu, kur nu vēl paprasījuši, vai drīkst nākt ciemos. Nezin kāpēc visiem bija tāda nostāja, ka uz mājām nākot ciemos jāpiesakās, bet slimnīca takš tāda publiska iesāde. Tā nu mēs palikām ar brēcošu bērnu, atdzisušām pusdienām, ko nepaspēju apēst, jo pirms ciemiņiem tik vien kā mazo paspēju pabarot. Kamēr nebiju ko tādu piedzīvojusi, pat iedomāties nevarēju, ka kāds bez pieteikšanās varētu ierasties.Bet, kad palīdzību vajadzēja, tad gan visi ciemiņi pazuduši bija. Mājāsbraukšanas dienā mana mamma no Latvijas otra gala atbrauca, visu dzīvokli iztīrīja, pat trepjtelpu izmazgāja, pusdienas nedēļai sašmorēja, pirmo reizi mazo vannā ielikt palīdzēja un prom bija. Tā kā pašiem auto vēl nebija, bet laukā -20C , tad meklējām, kas mūs mājās varētu aizvizināt. Nevienam radam laika nebija (iepriekš brīdinājām,ka ciemošanās nebūs - atved līdz durvīm un viss ), attāls paziņa izpalīdzēja.Bet tas jau laikam vispār attieksmes jautājums. Man ir radi, kas ciemos raudzībās nākot i cienastu sagādā, i vēl paprasīs vai māju nevajag iztīrīt. Un ir tādi, kas nāk tukšām rokām un vēl izsaka piezīmes, ka tik vien kā kūku un kafiju dodu, ka vispār ēst viņiem griboties, nemaz nerunājot par to, ka raudzībās bez dāvaniņas mazajam ieradās. Bet nu jau es pieradusi.
*** Es zinu, ka mana palāta ne ar ko neatšķiras no labas viesnīcas numura, tā kā tur jutīšos ērti un omulīgi kopā ar savu bērnu un vīru. Un arī nevēlos itnevienu, lai nāk ciemos. Pietiks jau ar medicīnisko personālu.Man ir fantastiska vīramāte, kas ar jau sataisījusies ciemos, bet es vakar jau pateicu, ka nevēlēšos redzēt ne-vie-nu. Saprata, protams!
*** Man ar patika, ka nāca ciemiņi slimnīcā. It sevišķi, kad vajadzēja vēl kādu nedēļu pēc dzimšanas pa bērnu nodaļu dzīvoties. Citādi bija gan garlaicīgi, gan visādas drūmas domas traucēja. Mājās tiešām gribējās atpūsties un padzīvoties tikai trijatā nesatraucoties par kārtību un cienastiem.
*** Tad jau mans viedoklis ir pilnīgi radikāls, nekādas braukšanas skatīties vismaz 2-3 nedēļas ( ja varēšu izdomāt atrunas, tad pat ilgāk). Izņēmums varētu būt mana māsa. Visi citi lai gaida.
*** Man paredzēts ķeizargrieziens. Vīramāte (man laikam palaimējies - superīgs cilvēks, jauka un mīļa, gaida savu mazbērniņu vairāk par visiem) man jau pateica - "kad tev taisīs to operāciju, mēs visi jau stāvēsim aiz durvīm un gaidīsim". Bet mēs ar vīru esam nolēmuši, ka pirmajā dienā gribam pabūt tikai trijatā, bez apmeklētājiem, jo gribam vispirms paši pierast pie mazulīša, iemācīties, kā viņu pareizi apmazgāt, pamperi nomainīt, vienvārdsakot - kā viņu aprūpēt; tad vēl man jāiziet anestēzijai, urīnpūslī būs katetrs; un man vēl jāmācās, kā bebucis jābaro... utt utt.. Un tad es iedomājos to skatu - es guļu uz gultas, pati uztraukusies, ka maz neliekas, katetrs ievietots, mazo mokos pabarot, rokas trīc, un man jau apkārt stāv bars ar cilvēkiem un skatās virsū. Savai mammai jau pateicu - tu vari apvainoties, cik gribi, bet pirmajā dienā es nevienu negribēšu redzēt, izņemot vīru un mazo. Mamma mani ļoti labi saprata. Tik mums problēmas ar vīramāti - nekādi nevaram viņai pateikt, ka mazbērniņu viņa varēs apskatīt tikai nākamajā dienā. Pieļauju domu, ka viņa apvainosies un pat apraudāsies Bet ko darīt - galu galā tas taču vispirms ir mans un vīra bērniņš, mūsu jaunā ģimenīte, un mēs tak varam rīkoties, kā mums liekas labāk. Mums jau ar tā ir problēma - KĀ pateikt vīramātei, kas gatavojas stāvēt un gaidīt jau aiz operācijas istabas durvīm, ka gaidīts ciemiņš viņa būs stipri vēlāk.
*** Es nezinu, vai gribēšu slimnīcā radus un draugus ciemos, bet zinu, ka visas ciemošanās tiks saskaņots ar mani (vīrs par visu parūpēsies, man tik būs jāizsaka savas vēlmes). Nevaru iedomāties, ka kāds apvainotos par to, ka es labāk gribēšu būt tikai ar vīru un mazo. Galu galā - tas taču būs mans un vīra bērniņš. Starp citu, apvainošanās ir emocionālās šantāžas veids. Un ar cilvēku, kurš mani mēģinātu šantažēt, es nemaz negribētu kontaktēties, tā ka man vienalga - ja grib pūsties, lai jau.Bēdigi, ja vīrs tāds nesaprotošs Varbūt tajā gaidīšanas satraukumā vienkārši neaizdomājas (būs kādas filmas saskatījies, kur radi bariem uz slimnīcu ciemos nāk, un visi laimīgi) un vēlāk apdomāsies.
*** Es jau savlaicīgi nobrīdināju, ka RDzN nevienam nav jābrauc un lai nemaz nedomā mani lieki kaitināt. Kad būsim mājās, tad arī vienosimies par apmeklējuma laiku. Nekas, pat vīra vecāki ar to samierinājās.
*** Man liekas, ka galvenais ir stingra nostāja. Ja jau pirmajās bērna dienās radi sāks izdarīties kā grib - kas tad būs velāk!!!
*** Par ko tikai nesatraucas cilvēks - kā izskatīsies pēc dzemdībām! Tak uzvelk normālas mājas drēbes, tā, lai ērti un visiem miers! Tiešām neticu, ka radi tik stulbi, lai novērstos no tevis tikai tāpēc, ka neguli slimnīcā seksīgās drēbēs un špiļkās !Ko varu teikt - mājās ciemiņus uzņemt ir daudz lielāks stress nekā slimnīcā, jo tad pašai jāgatavo cienasts, bet uz slimnīcu visi nāk ar cienastiem un no tevis neviens neko neprasa.
*** Mani radi no manis nenovērsīsies, jo man no radiem ir tikai mamma un vecmāmiņa un es viņas ļoti mīlu. Bet vīram ir brālēni, māsīcas, brālis, visi ar sievām/vīriem, māte, Tēvs, vecmāmiņa un zinu, ka viņi no laukiem brauks visi kopā. To es negribu! Bez tam vīra māte jau tagad visu laiku kūda, es arī pirms dzemdībām biju tieviņa, bet tagad dēļ bērniem esmu resna, gan tu ar tāda būsi, un mati izkritīs utt. Te runa nav par seksīgumu, bet elementāru sakoptības pakāpi tiekoties ar haizivīm- tīri mati, zobi un tīras drēbes. Un gribu būt jau apradusi ar jauno statusu, lai nesanāk, ka tiešām pati vēl nezinu kā bērniņu pabarot, a tie stāv un blenž kā es to daru.
*** Personīgi es taisos vispār nevienam nepaziņot kad braukšu uz slimnīcu un telefonu atstāt mājās, lai neviens netraucē, bet nu tas laikam būs nereāli, jāpaņem līdzi un jāizslēdz skaņa līdz izrakstīšanai, un pēc tam jānoziņo mātei un viss, pārējie lai paliek gribot. Apnicis ka visi un visas cenšās mācīt un teikt kas un kā jādara, varētu padomāt ka māte pati nezina kas viņas bērnam ir vislabākais! Un tas galu galā ir MANS BĒRNS.
*** Es nezinu, kā no paziņošanas par mazuli visai pasaulei varētu atturēties mans vīrs...Bet nevar jau zināt kā būs. Jā, dod Dievs, ka viss ir labi un dzemdības ir vieglas, bet ne viss vienmēr ir tik rožaini... Galu galā, ja pati jutīšos gana labi, tad pati paaicināšu. Bet šobrīd nevaru prognozēt kā viss būs.
*** Vispar raudzībās ir pieņemts braukt kad bērnam ir jau kādi 2 mēneši.Tas ir ļoti daudz kur dzirdēts arī no vecāka gadagājuma ļaudīm, tātad kautkādam veselajam saprātam no ciemiņiem arī būtu jābūt.
*** Es beidzot sapratu savus attālākus radus (arī no vīra puses). Meitiņai jau bija kāds mēnesis laikam, es viņus aicināju ciemos, bet viņi atteica ar tekstu :"Vēlāk, kad bērniņš drusku apvelsies!" Es biju diezgan šokā, jā, jutos atraidīta. Viņi bērnu pirmo reizi redzēja laikam gada jubilejā. Laikam bija domājuši kā labāk
*** Priekš tam jau tās raudzības ir, lai visi varētu apskatiī bērniņu. Ko visi uz to slimnīcu raujas. Pats nosaukums jau vien visu izsaka – RAUDZĪBAS.
*** Man arī pēc dzemdībām negribējas nevienu ciemos redzēt. Diemžēl biju parāk vārga pēc keizara, pat neattapos kad ciemos jau bija visa vīra radu saime.Kopš tās vizītes slimnīcā, kuras laikā cien. vīra radi apsolūti neprata uzvesties (es to drīzāk sauktu par izlaistu pāķnieciskumu nekā speciālu ļaunprātīibu) es uz viniem skatos ļoti savadāk. Tieši tādēļ šoreiz dzemdēšu Rīgā (iepriekšejo reizi Cēsīs) lai no vīrenes ar visu viņas varzu būtu tā patālāk Vīram jau laicīigi esmu pateikusi ka NEVIENU negribu redzēt.
*** Es jau labu laiku pirms dzemdībām visus nobrīdināju, ka negribēšu nevienu ciemiņu slimnīcā. Ne jau tāpēc, ka bail no baciļiem būtu. Es gribēju tā kārtīgi aprast ar jauno lomu, aprast ar bērnu, viņa apkopšanas, turēšanas un barošanas knifiem. Gribēju kārtīgi atpūsties. Par laimi, visi saprata.
*** Es dzemdēju citā pilsētā, nevis kurā dzīvoju. Īpašas vēlmes pēc ciemiņiem nebija, bet katru dienu kādi uzradās. Īpaši nepatika kolēģi ar fotoaparātu - manas bildes naktskreklā ar mazo rokās izsūtītas visam lielajam uzņēmumam. Neko jau ļaunu neviens nebija domājis, bet uztvēru to kā pamatīgu ielaušanos manā privātajā dzīvē, pat neatstājot man pašai izvēli - kam paziņot par bērna piedzimšanu, kam sūtīt bildītes un kādas, un kam nē... Pasaki vīram, ka tas ir fiziski un emocionāli grūti - pirmās dienas - un pilnīgi nopietni! Pēc lielā notikuma ķermenim un garam ir jāatpūšas un jaunajai mammai tas ir iespējams tikai, kad mazais guļ - tad arī mammai IR jāguļ, lai justos normāli. Jo, kad mazais ir augšā, tad ir jābaro. Man sanāca, ka ciemiņi ieradās, kad mazulis gulēja - tādā veidā laupot man miegu, par ko faktiski piktojos un šajā mātes lomā esot, sapratu, ka ciemiņi ar savu apsveikšanu (ziņkārību) rīkojas egoistiski. Vēl jau variants - paziņot tikai īsi pirms izrakstīšanās lielos jaunumus, bet diezvai ir iespējams noturēties.
*** Man, savukārt, šķiet ka ir labāk, ja ciemiņi atnāk slimnīcā, nu, varbūt gan ne tieši pirmajā dienā saveļas vesels bars, bet tomēr. Mājās, manuprāt, ir grūtāk - jāservē galds, jātīra māja, pašai un bēbim jābūt formā. Slimnīcā nekas nav jātīra, jāgatavo, gardumus vēl paši ciemiņi atnes, turklāt netup ciemos līdz vēlai naktij, kā tas var notikt mājās. Un no pašas jaunās māmiņas, man šķiet, slimnīcā prasa mazāk nekā mājās. Turklāt slimnīcā var atļauties palūgt ciemiņus savu vizīti beigt ātrāk, jo bēbis jābaro, esat piekusuši un gribētu atpūsties vai tamlīdzīgi.
*** Es tik nesaprotu, kāpēc mājās ar mazu bērnu uz rokām ciemiņiem būtu galdsjāservē. Ja kāds nāks ciemos, kad man mazais būs piedzimis, dabūs tēju un cepumus. Galdu es servēju tikai tad, kad aicinu ciemiņus uz jubilejām (un tas ir kādas 4 reizes gadā). Es laikam slikta mājsaimniece.
*** Man pietika ar RDzN personāla nepārtraukto migrēšanu pa palātu, un vēl savus ciemiņus izturēt es nevarētu. Noliegumu, ka neviens nedrīkst rādīties slimnīcā, kā beigās izrādījās, visi bija uztvēruši pietiekami pozitīvi (vienīgi omes mazliet bija vīlušās). Pēc aizbraukšanas mājās arī neviens neuzmācās, ka tūliņ skries raudzībās. Viss atrisinājās pats no sevis, ciemiņi sāka pieteikties pa grupiņām pēc 2mēn. un bija tādi, kas neatrada laiku līdz pat mazuļa gada jubilejai. Nevienam galdu neservēju, paši brauca ar groziņiem. Ja būs nākamais bebis, tad mana rīcība būtu tieši tāda pati.
*** Kad mana mazā dzima pirms diviem gadiem, es biju ar mieru, ka atnāk tikai vecvecāki, bet vīra ģimene ieradās pilnā sastāvā. Sākumā it kā nekas, bet beigās man tiešām piegriezās, jo vīra māsas bija gatavas mazo ņemt rokā, fočēt, čubināt....Diezgan raksturīga rīcība cilvēkiem, kuriem pašiem bērnu nav....Man toties pēc dzemdībām tāds kaķenes-sargātājas sindroms parādījās. Man domāt, šī nu ir tā lieta, kur notiecošais vārds ir sievietei.
*** Es, atkal, gribu, lai vairums apciemotāju atnāk tieši uz DzN, lai pēc tam mums liek svētu mieru. Ar 2 bērnu pieredzi varu pateikt, ka mani daudz vairāk kaitināja ciemoties kārie draugi un radi pēc dzemdībām - tad gan man gribējās absolūtu savas ģimenes ielenkumu un nekādu viesu. Nu bet runa jau ir par tuvākajiem cilvēkiem, neba jau nu bariem kolēģi un skolasbiedri skries ciemos. Es domāju sūtīt ziņu par bēbi tikai tiem, ko tiešām gribētos redzēt, un obligāti lūgt saskaņot ierašanās laiku, jo veselu varzu ļaužu gan vienlaikus negribu.Nu bet kas tas tie viesi būs - lielākie bērni, mana omīte, vīra vecāki un krustmāte, un kādi 3-4 tuvākie draugi. Vismaz būs, kas laiku slimnīcā paīsina.
*** Lasīju un sāku par to visu aizdomāties. Zinu, ka pašai ar savu ģimeni nebūs problēmu. Ja pateikšu, ka tiksiemies mājās, tad to respektēs, vai varbūt redzēs tad, kad paši būsim gatavi aizbraukt ciemos pie viņiem atrādīties. Bet par vīra radiem nēsmu tik pārliecināta, vīra mamma noteikti gribēs atbraukt pēc iespējas ātrāk un viņa jaunākā māsa arī, domāju, ka vecākā ne, jo pašai mazs bērns, nesen gājusi tam cauri. Tagad domāju, ka vienīgais kā sevi pasargāt, ir neteikt, kur dzemdēšu. Un tad paziņot teiksim vecākiem, ka ir piedzimis, bet mazais "izlikts apskatei" netiek, brāļi, māsas uzzinās no viņiem, nu labi, laikam jau vajadzētu pašiem paziņot arī brāļiem, māsām, bet ģimenēs tas bezvada telefons tā strādā, ka bez tā varēs iztikt. Jā, es par to, ka slimnīcā radu nav! Un vīriņš to pat varētu akceptēt, vismaz pirmajās divās dienās, tad gan no mammas zvanīšanas un nemitīgās taujāšanas kā ir, nevarēs atkauties. Lai gan, varbūt tiešām gribēsies viņam visai pasaulei to paziņot, jo šobrīd šī iespēja ir liegta, bet tad būs jāpaskaidro, ka mazias jau būs visu mūžu, un tad varēs teikt ik dienas, ka ar viņu lepojas, un kolēģiem lielīties, redz manējais šodien to un šito, a tavējais tā māk?
Lai Jums, meitenes, izdodās veikt pareizo izvēli, vispareizāko jums ar mazo un vīriņu.
*** Mans risinājums ir tāds - kad man prasa, kad tad būs, tad saku par nedēļu vēlāku laiku nekā patiesībā.
*** Es tiešām nesaprotu kas notiks mazajam? Kāpēc nevar ‚čubināt un fotogrāfēt? Tā drīz vien var iedzīvoties pēcdzemdību depresijā, jo neviens nedrīkst tavu bērnu turēt, bet pati pēc dažām nedēļām esi izsmelta, ar tādu attieksmi kā jūs te runājat, nebrīnos, ka tad, kad jums būs vajadzīga palīdzība, tad neviens vairs negribēs sniegt!
*** Iedomājies, ka tu audz mucā, kas pilna ar ūdeni veselus 9 mēnešus, tad tu pardzīvo vairāku stundu nākšanu laukā pa 10 cm lielu caurumu, tu pirmo reizi ieraugi gaismu un cilvēkus, kas tevi sagaidija pie dzimšanas, tad tevi liek uz galda, kautko velk mugurā (tu esi nesaprašanā un pat varbūt sabijusies), tad tevi dod mammai, kur tu nomierinies un atgūsties, tu vēro apkārtni un redzi visu pirmo reizi, blakus tev ir mamma, kuru tu pazīsti no iekspuses, tu noteikti gribi ar mammīti atgūties no savas nākšanas pasaulē. Bet tev pēkšņi ir apkārt kādi 5 cilvēki, kas ar tevi runā un apkārt ir juceklis, tevi dod no rokas rokā un visi kautko runā, dabīgi, ka tev gribas pie mammas atpūsties un visu aptvert.Pirmās dienas tu iepazīsti savu mammu no ārienes, tad tu iepazīsti pirmo telpu savā mūžā (palātu), pārved tevi mājās, tas arī ir liels pārdzivojums un varbūt pat bailes, kas ar tevi tagad notiek un atbraucot mājās, tu atkal iepazīsti apkārtni, kamēr tu pierodi, ka mājās ir droši.
*** Nez, es par savu vīramāti var teikt tikai tos labākos vārdus, un man liekas nežēlīgi liegt viņai apraudzīt savu mazbērnu.Vai tad jūs gribētu būt tādā situācijā kādreiz?Tas pats par vistuvākajiem cilvēkiem - viņi ir gaidījuši līdz ar mani un vīru, uztraukušies, rūpējušies, nu tad kā es varu pateikt pēkšņi - ar jums mēs nedalīsimies savā priekā? Kas tie par privātīpašnieciskiem instinktiem?Un par imunitāti - tā arī ir, ka pirmā nedēļa ir laiks, kurā zīdaiņa imunitāte ir visstiprākā, piedevām vēl varu teikt, ka abiem maniem bērniem bija pilnīgi vienalga, kas un ko viņiem saka - saldi gulēja un nelikās ne zinis. Ja tie cilveki ar patiesu sirsnību un mīlestību vēršas pie manis, pie bērniem - tad kā šāda labvēlīga gaisotne var saistīties ar "negribu nevienu redzēt"? Ok, tiesības - arī topošajai vecmāmiņai ir tiesības apraudzīt mazbērnu, vai tad ne?
*** Ja gaidi puiku, rēķinies, ka pati reiz būsi vīramāte. Nez cik jauki tev ap sirdi būs, kad vedeklas māte varēs bērnu redzēt, bet tu nē, jo tu jau būsi tāda otršķirīgāka vecāmāte.
*** Cilvēki ir dažādi. Man nepatīk citus sev laist pārāk tuvu fiziskā ziņā, piemēram, neļauju citiem tagad savu vēderu aiztikt. Vīramāsa jau gribētu gan, bet neļauju. Paldies Dievam, lai gan mana vīra ģimene ir cilvēki bez kompleksiem, viņi respektē to, ka es tāda kautrīgāka esmu, un neapvainojas. Tāpēc jau arī laikam slimnīcā negribētu radus redzēt - ja mazo jābaro, noteikti nevēlos, lai kāds, izņemot vīru, to redzētu. Mājās tomēr var nolīst un izveikt to procesu citā istabā, kamēr vīrs ciemiņus izklaidēs... Bet man pieredzes šajā jautājumā vēl nav - vadīšos no savām izjūtām. Nav jau šajā jautājumā vienas pareizās atbildes. Katrs rīkojas pēc saviem ieskatiem. Tikai uzskatu, ka šajā gadījumā galvenās ir bērniņa vecāku, nevis radu vēlmes.
*** Man bija gadījums ar pirmo puiku slimnīcā, kad baroju sīku, vīramāte man pieķēra pie pupa (lai k-ko pārbaudītu, parliecinātos vai pareizi daru vai līdzīgi), tad nu gan es pārskaitos. Līdz šādam atgadījumam, starp citu man nebija iebildumu pret viņu, bet šitādi stāstiņi sāk krāties un krāties... tad nu tieši pašlaik jūtos atvieglota, izvadījusi vīramāti pa durvīm laukā, lai gan šī pat palīdzēt brauca. Bet ar to es negribēju teikt, ka nelaidīšu viņu pēcdzemdību palātā. Ja bēbis būs vesels, tad lai tik nāk, kā nekā tomēr viņa ir viena no bērnam tuvākajiem cilvēkiem. Bet radu barus slimnīcā gan neatbalstu.
*** Katra sieviete jau ir savādāka, bet man bija pat vairākus mēnešus izteikta emocionālā nabassaite, kad negribējās nevienam dot ucināties ap manu bērnu. Gāja laiks, tas lēnām pārgāja, bet nedomāju, ka biju nenormāla, vai ka man sevi bija emocionāli jālauž un jārīkojas pretēji savām sajūtām. Bērna ienākšana ģimenē katru skar savādāk. Bija mums grūts sākums, man vēl ilgi bija sajūta, ka bērns ir jāsargā no visas pasaules.
*** Man gan nav nekādu iebildumu, ka nāktu ciemos, esmu arī pati gājusi jau pirmajā dienā, un nekas. Kāda starpība, kā tur izskatās māmiņa, nu normāli izskatās, kādas tad pašas izskatāties, tikko kā dzemdējušas? Visi esam cilvēki, un izskats, manuprāt, nevienam neinteresē.Un ar savu bērnu es ļoti lepošos un gribēšu parādīt pilnīgi visiem un palielīties kāds man skaists enģelītis.
*** Es šo problēmu atrisināju, dzemdējot labi tālu no mājām. Tas gan nebija galvenais iemesls un pat ne viens no iemesliem, bet nu pie reizes atrisinājās arī šī problēma, jo tieši tāpat negribēju slimnīcā nekādus ciemiņus.
*** Citiem varbūt neinteresē izskats, bet man pašai gan interesē. Tieši tāpēc es neaicinu nevienu ciemos, kad nejūtos labi, esmu apslimusi, nogurusi vai man vienkārši negribas līst ārā no vecajām, ērtajām mājas biksēm.
*** Es domāju, ka šajā gadījumā bērna mātei ir tiesības nolemt, nākt ciemiņiem vai nenākt uz slimnīcu. Ir cilvēki, kam patīk tusiņš, ir, kam nepatīk. Agrāk raudzībās nāca tikai pēc 1 mēneša. Tomēr, lai vīrs nebūtu aizvainots, iesaku šādu aizliegumu piemērot pret visiem apmeklētājiem.
*** Es arī domāju, ka šeit jālemj sievietei un vienalga kādu iemeslu dēļ viņa negrib nevienu redzēt slimnīcā. Galvenais lai viņa justos labi un vīram jebkurā gadījumā ir jāatbalsta sieviņu, tas taču ir tikai dažas dienas. Piemēram, es gribu redzēt tikai savus ģimenes locekļus (draugus nē), bet zinu, ka man negribēsies, lai bērnu kāds no ciemiņiem ņem rokās.
*** Tīri korekti būtu atsaukties uz vecām parašām - nedēļnieci un mazo netraucēt un tas periods ir 6 nedēļas, kaut gan citi ievēro 3 mēnešu laiku bez raudzībniekiem. Nu ja nu vecvecāki ierodas un tad jau var noorganizēt ka ierodas abas puses vienā laikā, būs tev atbalsts. Un vēl, pie pirmās netīkamās piezīmes vienkārši pasaki, ka tevi šāda tipa piezīmes ir nepatīkamas un ka no stresa var pazust piens. To neviena vecmāmiņa negribēs pieļaut.
*** Arī es slimnīcā negribēju nevienu redzēt (izņemot vīru) un pirmajās dzemdībās tā arī notika. Radiem tika dota zaļā gaisma pēc 2 mēn. Otrreiz dzemdējot slimnīcā, neizdevās "nopirkt"atsevišķu vienvietīgu palātu. Lai gan vīrs piedalījās dzemdībās, ģimenes palātu mums nevajadzēja, jo jaunais tētis, pēc 2 stundu kopējas elpas atvilkšanas pēc dzemdībām, laimīgs cilpoja uz darbu. Tā nu nācās pieņemt dzīvošanu divvietīgā bezmaksas palātā. Pirmā diena pagāja pelnītā atpūtā, bet otrajā uzradās kaimiņiene. Bet ne jau viņa ar bēbi laupīja prieku - tieši otrādi, sapratu, ka manai atturīgajai personai nāk par labu ar kādu pakontaktētiesun padalīties pieredzē. Protams, ka drīz ieradās viņas vīrs un abi klusām čubinājās un tas bija tik mīļi !!! Es turpretī ar mazo čubinājos savā gultā un mēs vieni otriem netraucējām. Bet pēc stundas mūsu visu idille beidzās, jo saradās kaimiņu radi, ar puķēm-daudz un lielām, skraidīja pie māsiņām meklēt kaut kādas burkas, kur ūdeni ieliet, lai nevīst, ar foto un videokameru centās dažādos rakursos iemūžināt jaundzimušo. Ņemot vērā palātas šaurību, sanāca spiesties līdz manai gultai. Nāca vēl citi radi, visiem piesēst nebija vietas, kāds jau cerēja aizņemties manai gultai piederošo krēslu, bet es nepārprotami uzliku uz tā savu somu, itkā tā ērtāk man tajā kaut ko sameklēt. Kāds no brāļiem meklēja kontantligzdu, kur pievienot radio, lai, citēju:"jaunajai māmiņai nav par garlaicīgu". Vīramāte tarkšķēja nepārtraukti un skaļi, un bieži atkārtojās. Visi izdomāja paucināt rokās bērniņu, cik tad nu esot smags.Trešajās rokās mazais kļuva nemierīgs, sāka raudāt, arī manējā no pussnaudas atģidās. Sekoja komentārs, ka mazais laikam no priekiem par radiem esot apkakājies, un kaimiņienei nācās lieko reizi (dzemdības viņai bija gadījušās pasmagas ar sarežģījumiem) svempties no gultas ārā, lai to nomazgātu. Vīramāte draudzīgi smēja, ka viņa savā laikā jau pēc kādām tur stundām gājusi slaukt govi (visu cieņu vecākajai pāudzei, bet nedomāju, ka visiem dzīvē jāapgūst viena un tā pati pieredze). Mazais, izrādījās, nebija pat apčurājies, tad nu visi atminēja lielo mīklu, ka bebis grib ēst. Kaimiņiene slāja atpakaļ gultā un lika to pie pupa. Protams, ka mazais apklusa, bet neticu, ka tā bija pēkšņa ēšanas vaina, mazais pie pupa vienkārši rada glābiņu. Visa radi sēdēja un aplaimoti vēroja, kā mazais šņakarējas gar pupu. Man šai brīdī arī acīs sariesās asaras, bet ne jau aiz svētlaimes baudot šo skatu. Man no visas sirds kļuva žēl šo jauno māmiņu - viņa līdzinājās izmēģinājuma trusītim izstādē. Bet vīrs šai brīdī man atgādināja putekļu lupatu trusīša stikla krātiņa uzspodrināšanai... Arī es baroju savu mazo, bet jutos lieliski, jo man bija speciālais barošanas naktskrekls, un nejauši pavērstā video mani pupi neiefilmējās. Protams, katram ir savi uzskati par dzīvi, atļaušanos un ētiku. Droši vien, ka šie ļaudis ir lādzīgi cilvēciņi, nevienam apzināti sliktu nevēl un gar mani tiem vispār it kā nebija ne daļa, bet visu atlikušo dienu es jutos iztukšota. Pārlieku daudz enerģijas paņem šādi apmeklējumi. Mazuļi acīmredzami kļuva nemierīgāki un kaimiņiene todien galīgi nerunīga.
*** Es izdarījos pavisam vienkārši - pateicu, ka slimnīcā ir atļauts atnākt tikai pašiem tuvākajiem (t.i. mammas un tēti un nekas cits) - vecmāmiņas lai paliek mājās. Bija diez gan saprotoši. Bet kopumā varbut ir verts pardomāt, kādas attiecības ir ar vecākiem - ja vini pārāk iejaucas savu bērnu dzīvē, tad laime un saskaņa būs tikai tad, kad jautājums par privāto teritoriju un robežām tiks atrisināts.
*** Tā kā es DzN pabiju 8 dienas, tad man tīri labi patika, ka kāds ciemā nāca, jo vīrišķis pa dienu strādāja un es biju vienvietīgā palātā, līdz ar ko bija garlaicīgi, turklāt visi nācēji pirms tam piezvanīja un pajautāja vai drīkst ierasties. Pieteicu, lai nāk uz manu pusdienu vai vakariņu laiku, lai varu iziet paēst. Tiesa, vairāk par 1 viesi dienā varētu kādai būt par daudz, jo tas tomēr arī drusku var nogurdināt. Katrā ziņā labāk lai nāk ciemos slimnīcā, nevis vēlāk mājās, kur sākumā vismaz man bija mērens haoss. Es gan īpaši uz to neiespringu un neuztraucos, ka tik kāds kauko nepadomā ne tā, bet pieļauju, ka diskomfortu tas var radīt, ja cilvēk līdz tam pieradis, ka viss pa plauktiem salikts tiešā un pārnestā nozīmē.Tā ka mans viedoklis - lai nāk uz slimnīcu, kur netusēs mūžīgi atšķirībā no mājas, kur parasti ļaužiem 'gadās' aizsēdēties un tad nezini kā pieklājīgāk palūgt iet prom.
*** Manuprāt, mammai ir visas tiesības noteikt, ko un kā darīt ciemiņiem - nākt vai nenākt, jo tikai no mammas labsajūtas ir atkarīga arī mazuļa labsajūta. Ja mamma jūt, ka apciemojums radīs tikai lielu stresu, tad, ja tas tiešām ir neizbēgams, to jāparceļ uz laiku, kad mamma un mazais apradīs ar jauno situāciju un jutīsies gatavi uzņemt ciemiņus. Vieni vecāki jau uzreiz pēc dzemdību nama dodas visi kopā uz lielveikalu iepirkties un aktīvi piedalās tusiņos, citiem viņu jaunais statuss liekas tikai viņu personīga intīmā lieta un nevēlas vai nejūtas droši, ja šo trīs cilvēku "pasaulē" ienāks bars ar pamācītājiem-kritizētājiem. Un ja vīramāte būs tiešām laba vīramāte, tad sapratīs, ka ne jau viņai ļaunu vēl un speciāli nerāda mazbērnu - bērns nekur nepazudīs, to varēs apskatīties vēl ilgi un ilgi.
*** Mans vīrietis pats uzskata, ka pirmo mēnesi nevienam nevajag nākt ciemos, lai mazulis pierod un nedabū kādus baciļus. Sākumā es biju pārsteigta par šādu kategorisku viedokli, bet tagad domāju, ka pareizi vien ir. Dabīgi, ja draudzene man pievienosies ratiņpastaigā, tad ok.
*** Es domāju, ka slimnīcā gribēšu redzēt savus vecākus un manu māsu ar brāli, vīra māti ar vīra brāli. Taču draudzenes un draugi lai gaida... Zinu, ka mani vecāki un vīra māte uzvedīsies korekti. Tepat nesen mana māsa dzemdēja un mēs viņu centāmies neuztraukt un nenogurdināt. Es pati vēl pāris reizes pārvaicāju, vai viņa jūtas labi un vai maz girb mani tagad redzēt, viņai nebija nekas iebilstams. Un vēl viņai tāda laba īpašība - kad ciemojos, viņa skaidri un gaiši pateica, ka nu ir nogurusi un grib mieru. Es gāju prom. Un visi bija laimīgi un apmierināti. Un vēl kāds brīnums - vienmēr man ir patikuši mazi bērni, es nebiju baidījusies ņemt viņus rokā un ucināt, taču māsas mazuli, it sevišķi nupat kā dzimušu, man bija bail turēt rokās - tāds dārgums!
*** Vismaz šī diskusija pierāda, ka neesmu vienīgā ar šādu problēmu. Tad jau laikam esmu normāla. Citādi manējais saka, ka pie visiem ejot, kāpēc pie mums nevarēšot... Tagad skaidri zinu – ne pie visiem! Katra brīva izvēle.
Apkopoja zmarina
Komentāri
Izrunājat visu jau iepriekš, kas un kā....... aiztaupiet sev kreņķus.
ja vīramāti redzēt dzemdību namā negribas, uz to ir visas tiesības!!
raudzības vienmēr ir dažus mēnešus pēc dzemdībām, lai māmiņa un mazais paspēj aprast...
par to mazo ņemšanu rokās - to parasti grib vai nu tās radinieces, kam bērnu nav, vai vecmāmiņas, bet man dot savējo būtu bail...
MATI
Visvairāk problēmas ir sievietēm ar sausiem matiem - tie kļūst vēl sausāki. Starp citu, estrogēni pagarina matu mūžu, tādēļ grūtniecēm, kas ir "pārpildītas" ar šo hormonu, ir ļoti biezi mati. Ar šo matu ilgo mūžu ir saistītas pēcdzemdību raizes, kad mati krīt kušķiem. Istenībā Jūs nepaliksiet bez matiem, vienkārši izkrīt visi tie mati, kas nekrita laukā 9 grūtniecības mēnešus, Jūsu frizūra atgūst savus iepriekšējos izmērus. Matus grūtniecēm nav vēlams krāsot un likt ilgviļņus, jo šīs procedūras padara matus vēl sausākus un trauslākus. Bet par kaitīgumu bērnam - tas esot vienkārši mīts. Toties taisnība ir tas, ka grūtnieces jūtīgā galvas āda var reaģēt uz ķimikālijām ar alerģiju. Ja Jūs esat no tām grūtniecēm, kuru mati kļūst pavisam nesavaldāmi, tos nevar ieveidot, tad varat likt ilgviļņus, vienīgais vispirms novērtējiet cik tagad jūtīga āda Jums ir. Sastāvu paprasiet paturēt ne ilgāk par 10 minūtēm. Tas ir pietiekoši, lai mati izskatītos sakopti, kā arī nesabojāsiet tos. Ja mati Jums ir kļuvuši sausi, zaudējuši savu spīdumu, vajag veikt galvas masāžu, izmantot barojošās maskas matiem. Var ierīvēt saknēs dabīgu eļļu (saulespuķu, olīvu vai kanepju).
Mans komentārs: