Pārdomas par mammām un bērniem
Šo stāstu es gribētu sākt ar vārdiem „we get life such as we deserve... but not always it is true”...
Slims bērns. Vai tā ir traģēdija? Vai vienkārši fakts? Vai citādāk nebūtu iespējams? Vai kā? Dauna sindroms. Man agrāk likās, ka tas ir kaut kas tik baiss, ka nebūtu iespējams... DHZB uz ambulanci nāk daudz bērnu ar 21 hromosomas trisomiju, jo vnk viņiem bieži ir sirdskaites, visbiežāk pilnīgs vai daļējs AV kanāls. Visi viņi ir līdzīgi - šie zināmie vaibsti, mongoloīdās acis, pavērtā mute, no kuras paveras mēle, kura šķiet ir vismaz divus izmērus par lielu... taču ne tikai tas viņus vieno, visi viņi ir bezgala mīļi un labsirdīgi, visbiežāk pēc skata nevar pateikt viņu vecumu, jo visi viņi ir piecgadīgi bērni... un vēl... visiem viņiem ir veci vecāki... visbiežāk kabinetā ienāk bērns ar vecākiem, kuri šķiet ir vecvecāki... bet tie ir vecāki... Taču ir arī atšķirības, jo šie vecāki ir dažādi, viņi dažādi uztver savus tā šķietami līdzīgos bērnus...
Piemēram, vakar bija viena inteliģenta, turīga vācu ģimene ar savu vienīgo divdesmit gadus veco meitu ar Dauna sindromu. Meitenei ir Dauna sindroms, tas ir fakts, bet viņai ir divdesmit gadi! Jā, protams, viņa nekad nebūs īsta divdesmitgadīga jauniete, kura studēs, strādās, vedīs mājās nepiemērotus draugus un darīs visas citas lietas, kas piederas šim vecumam... bet arī meitenei ar Dauna sindromu var dot iespēju nedaudz pieaugt... nu vismaz līdz 8 gadu veca bērna līmenim, iespējams. Taču šis stāsts nav par pieaugšanu, bet māti, kurai vienmēr būs viņas piecgadīgā vai trīsgadīgā meita... kura vienmēr varēs spēlēt mammās un bērnos... kā maza meitene smilšu kastē ar lellēm...
Šai meitenei bija ļoti kārtīgs izskats, skaisti sasukāti mati, tīrs, jauns, skaists un dārgs apģērbs, jauni apavi, somiņa... tikai... tas viss šķita pirkts BabyCare veikalā... no blondajiem matiem bija izveidotas vairākas mazas bizītes, kuras satikās vienā lielākā bizē, ko kopā saturēja rozā saspraudītes ar bārbijām, sirsniņām un taurenīšiem, rozā džemperim bija dažādi volāni un cakas, kas bija rotātas ar mana mīļākā pasaku tēla motīvu, protams, tur bija Vinnijs Pūks un viņa draugi: sivēns, trusis un tīģeris. Šie fantastiskie personāži bija atrodami ne tikai uz divdesmitgadīgas meitenes krekla, bet arī uz zeķēm un kurpēm... Var redzēt, ka par šo bērnu rūpējas... bet vai tā vajag? Īstenībā ir jājautā, kam vajag? Mātei. Viņai vajag. Viņa šo meiteni aprūpē kā tādu lelli. Pirmajā mirklī šķiet, cik pašaizliedzīgi māte viņu mīl un rūpējas... bet tad saproti, ka tas ir kas cits... jā, protams, viņa mīl savu meitu, mīl pa īstam... un šis bērns ar Dauna sindromu atbild simtprocentīgi ar bezierunu mīlestību... šie bērni mīl savus vecākus tā, kā suns saimnieku – pilnībā, atklāti un nekā citādi. Un nekad tas nemainās, šī mīlestība ir vispastāvīgākā vērtība kāda ir. Arī māte mīl, bet viņa mīl kā saimnieks suni... nu tā... Šī konkrētā māte negrib, lai viņas meita pieaug, viņai ir labi kā ir. Viņa tur divdesmitgadīgu meitu uz ceļa un šūpo, klusi dungojot viņai bērnu dziesmiņu... Šī māte viņu katru dienu sver, mēra, visu dokumentē datorā, speciālā failā, katru reizi rāda izdrukas... raksta viņai mēnešreižu kalendāru, kur stiprākās asiņošanas apzīmē ar trīs krustiem, vājākās ar puskrustu un viss pārējais pa vidu...
Viņai ir meita, kurai viņa katru dienu var izveidot citu frizūru, un katru dienu šī meita priecāsies par to... Katru dienu viņa viņai var uzvilkt citas zeķītes (jo ir jau vēl Donalds Daks, Mickey Mouse utt), nopirkt saldējumu uz kociņa, lasīt pasakas, vannot, nolikt gulēt, atkal apģērbt, veidot frizūru un galu galā vienmēr veidot dienu un dzīvi kādu viņa pati grib un vienmēr tas ir droši... Un blakus ir tēvs, kurš uz to visu noskatās... jo apzinās, ka bērns ir slims un labāk tā nekā citādāk... un laikam viņam ir taisnība... Šī lielā mazā meitene ir laimīga un tas ir pats galvenais, un māte arī ir laimīga... un tas kopā priecē arī šo tēvu... Kas būtu ja šai mātei būtu vesela, jauna, skaista, gudra un pastāvīga divdesmitgadīga meita ar savām domām, viedokli, kura iespējams izvēlētos saplēstas, nenosakāmas tīrības džinsu bikses, nokrāsotu savus matus nezināmā krāsā un iespējams jau pāris gadus vairs nedzīvotu mājās... kurai iespējams pat nebūtu mēnešreižu, jo viņa lietotu nepārtraukto kontracepciju? Vai māte būtu laimīgāka? Nezinu. Neviens nezin, bet izskatās, ka tas nav tas sievietes tips... Viņai noteikti būtu daudz nesaprašanās ar normālu bērnu... būtu strīdi, asas diskusijas, asaras, pārmetumi, klusēšana... un sen vairs nebūtu Vinnija Pūka ne arī viņa draugu...
Šodien kāda cita māte atveda savu pilnīgi veselo četrus ar pus gadus veco brīnumaino dēlu, jo viņa jau bija bijusi pie četriem!!! bērnu kardiologiem, bet nespēja pieņemt, to ka dēlam ir vesela sirds, viņa gribēja, lai bērnu izmeklē DHZB, protams, šāds viegls gadījums tika man. Viņiem ienākot kabinetā pirmais, ko padomāju, kāds fantastiski skaists bērns! Milzīgas debess zilas acis, ar visgarākajām un rudākajām skropstām kādas jebkad esmu redzējusi, īsi gandrīz vai oranži mati, nopietns un prātīgs, bet priecīgs skats. Jautāju mazajam, kā viņu sauc, un viņš savos četros ar pusi gados atbild, ka viņu sauc Leons Bauers, tas skanēja tikpat cēli kā Vinstons Čērčils. Bērns ir gudrs un pēc skata vesels. Tad sāka runāt māte, kura runāja un runāja, un runāja par bezgalīgi daudzajām absolūti nejēdzīgajām un acīmredzami izdomātajām sūdzībām... nu, piemēram, ka bērnam sāpot viss ķermenis, ja viņš nedaudz pakustās, utt. Viņa bija bijusi šķiet jau pie visiem Berlīnes pediatriem, kuri neko nespēja atrast... un bērnam esot tik nežēlīgs elpas trūkums un cukura diabēts (tajā pat laikā viņai bija vesela mape ar papīriem, kur bija skaidri teikts, ka bronhiāla astma ir pilnībā izslēgta, sirdskaite izslēgta, cukura diabēta nav, pat ne uz to pusi, utt). Tad ātri paskatījos eho (lieki teikt, ka nekā patoloģiska tur nebija), kas bija vienkārši, jo šis bērns atšķirībā no 95% pārējo bērnu šajā vecumā gulēja pilnīgi mierīgi... un darīja visu kā viņam lūdzu... jo parasti viņi it kā guļ mierīgi, bet tikko kā tu atrodi īsto skatu, viņi izdara kādu mazu kustību un viss vējā, un tādā garā atkal un atkal, bet šis nebija tas gadījums... Kad izmeklējums bija galā piedāvāju mazajam izvēlēties kaut ko no mūsu saldumu kastes, uz ko viņš man skumji atbildēja, ka viņš nedrīkst ēst cukuru, bet tur droši vien esot cukurs... māte uz mani tā noskatījās, ka man pat bail palika, un vienīgais, ko izdarīju, ātri aizvācu saldumu kasti... tā kā mazais sadrūma, tad piedāvāju viņam izvēlēties kādu rotaļlietu no citas kastes, viņš izvēlējās, bet tad žēli skatījās uz savu māti, lūgdams, vai tomēr nevar kaut ko no tās otras kastes... un, protams, sekoja kategorisks nē, jo viņš tak esot tik slims... Šī māte savu skaisto, gudro, veselo un brīnumaino bērnu izveido par slimu, jo tā grib... jo arī viņai vajag lelli par ko rūpēties mūžīgi, tikai viņa nesaprot, ka viņai nav lelle, bet mazais Leons Bauers, kuram jāaug par lielo Vinstonu Čērčilu...
Par šo sieviešu tipu jau var daudz runāt... jo tādas nu mēs sievietes esam... Bet secinājums ir tāds, labi ir tikmēr, kamēr ir atbilstība šajās un visās citās lietās
Dace Juhnevica
Komentāri
... Varbūt tā māte tiešām netiktu galā ar normālu bērnu, bet... varbūt šis veids, kā viņa izturas pret pieaugušo daunīti, ir veids, kā viņa izdzīvo, vienīgais veids, kā pieņemt šo situāciju, jo tā paaugšanās līdz 8 gadiem... cik tad tā mainīs?
Starp citu, ne viens vien gudrs bērnu ārsts pateiks, ka bērnu ārstēšana jāsāk ar vecākiem. Es labu laiciņu gāju pie viena bērnu ārsta ar bērnu un stundu garajā vizītē puse bija mēģinājums mainīt mūsu - vecāku - domāšanu, kas bija ļoti noderīgi. Tāpat, ja mazu bērnu aizved pie psihoterapeita, terapeiti piedāvāt strādāt ar vecākiem, nevis bērniem.
Tikai-jūs redzat šos cilvēkus vienā situācijā-savā kabinetā.
Piekrītu,ka ir vecāki,kas pataisa savus bērnus slimākus,nekā viņi ir,bet attiecībā uz dauna sindromu negribas piekrist.
Man pašai ir bērns ar DS,pie kam nebiju īpaši veca viņu dzemdējot-man tajā dienā palika 24 :)
Jūs šos cilvēkus redzat uz brīdi,bet vinjiem ir arī cita dzīve,ārpus ārsta kabineta. Nevienam,kam pašm nav bērns ar DS nav tiesību spriest kā tas ir,tāpat kā ar citām diagnozēm. Varbūt meitenei pašai patīk tāds apģerbs? Varbūt viņai patīk spēlēties ar lellēm,ar rotaļu mobilajiem telefoniem... vai aizliegt arī to? Pateikt,ka tavā vecumā NORMĀLĀS meitenes tā nedara? Un skatīties neizpratnes pilnā skatienā-mammu-kapeec?
Protams,ir dažādas situācijas,un var arii cilvēkam ar DS iemācīt ģērbties atbilstoši situācijai,bet tomēr varu saprast arī šos vecākus.
Vienīgie vecāki,ko nekad nesapratīšu ir tie,kuru bērni ar vai bez DS atrodas bērnunamos un pansionātos. Vai esat kādreiz redzējuši,kādas drēbes nēsā šie cilvēki? Tādās jebkurš no mums izskatītos garīgi traucēts!
mhm. un tāpēc kā pret suni arī jāizturas, ne kā pret personību. iedomājies tik, atļaut savam bērnam nēsāt lietas un rotas, kas viņam patīk. nu kā tā var.
sorry, bet ļoti negatīvs iespaids radās par šādiem spriedējiem no malas, kuri labāk zin, kā citiem jādzīvo un jāmīl.
Ieteiktu izvēlēties citu profesiju. Iguvēji būsim visi.
:(
tas tikai parāda divus lieliskus pretastatus- viens kā slima bērna mēte ļauj savam bērnam baudīt dzīvi un just ( pat neskatoties uz DS diagnozi) un otrs- kad māte absolūti nozog bērnam bērnibu!
Par to būtu jādomā katram vecākam- jājautā- vai mans bērns ir laimīgs, vai bauda dzīvi, vai saņem to, kas bērman pienākas? Un ticiet man- viņiem jau daudz nevajag!!! Tik to mazo prieciņu!
Vai tad mēs visi nezinam- viss sākas ar "galvu"- ja tu jūti sevi veselu, tad esi tāds!
Man likās, ka galvenā doma ir tā, ka dažreiz vacāki ar savu pārlieku lielo uztraukšanos, bailēm un uzmanību neļauj bērniem pieaugt un kļūt patstāvīgiem un, kas pats bēdīgākais, ka pārnes šīs bailes uz bērnu. Man liekas vacākiem jābūt pietiekoši stipriem, lai mācētu ar savām dažreiz pārmērīgajām bailēm tikt galā paši, neliekot bērnam tajā visā iesaistīties.
To pašu var teikt par meitenīti ar DS, kurai vecāki neļauj būt patstāvīgai atbilstoši viņas iespējām. Neko daudz par DS nezinu, bet, ja rakstā teiktais ir patiesība un bērns attīstība ir 5-8 gadu līmenī, tad 5 gadus vecs bērns pats var ļoti daudz, ja viņam ļauj. Gan nomazgāties, gan muti noslaucīt, gan dažādus darbiņus paveikt un saģērbties. Bērni parasti ļoti cenšas īpaši, ja redz, ka tad vecāki ar viņiem ļoti lepojās.
Un esmu pārliecināta, ka negatīvi komentē šo rakstu tie vecāki, kas saskata ar sevi līdzību aprakstītajos uzvedības modeļos pret savu bērnu.
es negatīvi nokomentēju šo rakstu tāpēc, ka nācies sastapties ar šādiem ārstiem, kuri domā, ka max 15 min vizītes laikā, izprot situāciju labāk kā vecāki, kuri ar to bērnu kopā dzīvo gadiem. jā, gadās mammas ar pārmērīgu, pat kaitējošu gādību, bet, izdarot šādus spriedumus vienas kardiologa vizītes laikā (pašai neesot pat psihologam), tā topošā daktere nevieš uzticību ne kā mediķis, ne kā cilvēks.
Laikam esat tad no TĀM mammām...diemžēl...tad jau visi ir stulbi un slikti necilvēki....man jūsu žēl...
"gribētu jums ieteikt piesardzīgāk izteikties"
autorei iesakiet, viņa pirmā sāka nepazīstamiem cilvēkiem psihiatriskās diagnozes stādīt.
"nevarat spriest par viņa profesionālismu vai stulbumu!" - neviens medicīnas spīdeklis nevar spriest par citu cilvēku rīcību un diagnozēm 15 min laikā, īpaši ne savā specialitātē.
"Laikam esat tad no TĀM mammām...diemžēl...tad jau visi ir stulbi un slikti necilvēki....man jūsu žēl..." - jūs arī stādat virtuāli diagnozes:D VISI man nav ne stulbi, ne slikti, vispārināšana ir jūsu stiprā puse ;)
vispār es apbrīnoju cilvēku spējas personības novērtēšanā no diviem postiem :D bet žēluma man nevajag, paldies, būsit tomēr nokļūdījusies :) (nez, anonīmi zaķpastalas uzrunu "Jūs" ir pelnījuši?)
Daudzi lasītāji satraucas par stilu, salīdzinājumiem, bet doma ko gribējāt pateikt ir skaidra. Ir par ko padomāt.
Var jau apšausbīt manu redzesloku utt. Taču paldies Dievam man ir izvēle pie kāda ārsta vest savu bērnu - un man par lielu prieku ir satikti jauki un atsaucīgi speciālisti, kuri nebūt uz pacientu vecākiem neskatās kā uz potenciālajiem psihiskiem slimniekiem. Tādēļ nevajadzētu vispārināt par vešanu pie ārsta.
Un vēl - man interesanti liekas arī tas, ka tēvs rakstā tika it kā attainots, bet turpretī mātes abas "noliktas melnākas par zemi". Var jau būt tikai sagadīšanās?!
Mans komentārs: