Gulēšana: Kā nolikt mazuli gulēt. Pieredze 2. daļa
KĀ NOLIKT BĒRNU GULĒT, MIEGA TRAUCĒJUMI, KOPĀ GULĒŠANA UN CITI AR GULĒŠANU SAISTĪTI JAUTĀJUMI
Turpinājums:
*** Tā gulēšana ar tēti un mammu kopā patiesi ir traka problēma... kas ir aktuāla arī mūsu ģimenē. Cik zinu no savas vīramātes stāstītā - arī vīrs ir gājis gulēt pie vecākim, un, lai nebojātu bērnam mugurkaulu (guļot pa vidu sanāk gulēt starpā starp divām kopā sabīdītām gultām - pamēģini nu tā pagulēt!), vīramāte no savas laulības gultas aizgāja uz bērna izvelkamo gultu, savā vietā atstājot puisīti... Foršākā ģimenes dzīve, vai nē? Tāpēc jau ir tāda īgna tagad... Mūsu puisim ir sava gulta, kurā viņš gan aizmieg, bet katru nakti ir klāt. Vecākiem līdz tam laiks ir, bet... Es pati bērnībā gulēju kopā ar māsu, kas laikam ir drusku labāk nekā ar vecākiem. Domāju, ka mums visiem gribās arī naktī just kādu blakām. Man ir draudzene, kas necieš kopāgulēšanu uz visu nakti pat ar vīru, un viņās bērni nekad nav nākuši gulēt pie viņas, lūk tā.
*** Mana meita arī katru nakti nāk pie mums un apguļas maliņā man blakus, bet nav jēgas viņu nest atpakaļ, jo tas ir pusstundu labākajā gadījumā. Un jāteic, ka mani tas pārāk nesatrauc, gan jau viss atrisināsies. Mans jaunākais bračka arī gāja naktī pie mammas un nekas viņam nenotika
*** Man ir pavisam komiski: vīrs guļ otrā istabā, bet es bērnu gultiņā, meitas mani ir ievilkušas sev pa vidu un tā kā siļķes mucā guļam. Kad viņas iemieg, tad pārceļos pie vīra, bet dažreiz tik saldi visas trīs guļam, ka tādejādi sagaidam arī rītu...
*** Mums ar meitu ir noruna, ka pie mums gultā var tikai no rīta. Citādāk mēs visi trīs būsim neizgulējušies. Pagaidām šo "likumu" izpilda, kaut gan viņai ļoti gribās pa nakti aiziet pie mums, bet noruna paliek noruna. Pagaidām, kamēr viņa īsti nesaprot kad ir rīts un kad nav - paskaidrojam ka rīts ir tad, kad ārā ir gaiši. Pagaidām nav problēmu.
*** ... Es arī vienreiz iekritu: atļāvu pagulēt mūsu gultā. Ar to vienu reizi pietika, lai es pēc tam 2 nedēļas pa naktīm viņu uz rokām nēsātu un mēģinātu pierunāt iet savā gultiņā. Kā man gribējās padoties! Tomēr tagad priecājos, ka nepadevos. No rītiem jau arī labāk, ka viņa guļ savā gultiņā, vismaz nepamostas, kad mēs ceļamies augšā.
*** Man liela sāpe: puikam jau 2 gadi, bet te pēkšņi pirms 3 diennaktīm mums ir pavisam sajukušas diena ar nakti. Mēs jau tā nekādi parauggulētāji nebijām, bet tagad vispār ir vāks - ap 22 puika mierīgi aiziet gulēt, ap 1 augšā nelabi bļaudams un tā līdz 5. Vīrs jau šodien vairs nevarēja aiziet uz darbu (viņš ir tas, ko puikam pa nakti vajag nevis mammu) - acis atteicās stāvēt vaļā. Nu un galvenā problēma, ka nekādi nevaru saprast iemeslu. It kā ielūrēju mutē, ka ir izlīduši vēl divi zobi (nu tie uzreiz aiz dzerokļiem) bet tie jau it kā vairs nesāpot. Pirms tam mums zobi lielas problēmas it kā nesagādāja, bet vai tā varētu būt, ka tagad pie vainas zobi? Varbūt vēl ir kādas idejas par to, kādi varētu būt iemesli?
*** Ai, man ir līdzīga problēma. Puikam drīz būs divi gadi, bet visu nakti viņš ir nogulējis tikai 2 reizes. Katru nakti pamostas aptuveni 2-3 reizes. Citreiz tikai padzerās, bet katru otro, trešo nakti histēriski bļauj kādu pusstundu vai stundu. Galīgi nezinu ko iesākt, uz darbu eju galīgi neizgulējusies. Man teica, ka viņš redzot sliktus sapņus. Vai tiešām tik maziņš redz sliktus sapņus katru nakti, ka histēriski jābļauj?
*** Man draudzenei ar tā bija... nu jā - ierobežoja televizoru (tobiš vispār nekādu), jo tās multenes vispār degradē bērna psihi, dzina ārā staigāt pa dienu, brauca uz bērnu laikumiem... 2 nedēļas un sīcis pa nakti guļ kā nopļauts.
*** Es jau to visu esmu darījusi, un vēl piedevām pie neirologiem izvazājušies ap gada vecumu, bet nu jau tā kā viss bija sācis normalizēties, bet še Tev - pēkšņi atkal neguļam.
*** Aizejiet pie neirologa, pastāstiet, gan jau kaut ko ieteiks. Varbūt kaut kur kaut kas redzēts vai dzirdēts bērnam neliek mieru. Vispār vajag daudz svaigā gaisā pastaigāties un dauzīties. Vakarā pirms gulētiešanas ejiet pastaigāt. Starp citu arī bērniem izraksta Magne B6, tas arī nomierina. Vēl ir tāda lieta kā Novopassit. Manai meitai bija komplikācijas pēc gripas (ap 3 gadu vecumu), viņai vienkārši ik pa brīdim uznāca histērijas lēkmes un tad ar šiem līdzekļiem mēs tikām galā nedēļas laikā. Pirmie uzlabojumi gan bija jau pēc vienas dienas, turklāt vēl ir tāda lieta kā vīgriežu tēja pirms gulēšanas.
*** Novopassit instrukcijā rakstīts, ka bērni līdz 12 gadu vecumam lietot nedrīkst. Es neirologus jau esmu izstaigājusi krustu šķērsu, visādi izmeklējumi arī bījuši, bet neviens neko neatrod. Un vienīgais kas mums galu galā palīdzēja - mazliet izgulēties ļauj fenobarbitāls, bet to nedrīkst dot ilgstoši.
*** Novopassit mēs devām 2 tējkarotes dienā, pēc pusdienām un pirms gulētiešanas. Jādomā, ka dr.Lindenberga zināja, ko izraksta. Magne B6 dzēra vienu kapsulu pēcpusdienā, var šķaidīt ar ūdeni vai dzert tāpat, galvenais ir dabūt iekšā.
*** Nezinu, kā lai atradinu savu 1,3 veco bēbsi no sulas tempšanas naktī, viņš nemierīgs, ceļās naktī un tad nevar nomierināt, pirms nedod pudeli. Tā naktīs mums iet... no rīta pampers kā futbolbumba... kā lai tiek no tā vaļā?
*** Ar sulām vispār bērni slikti atdzeras. Es savai jaunkundzei dodu tikai tīru ūdeni un min.ūdeni (Fantas un suliņas iepērk vecmammas un svētkos jau arī nekas netiek liegts). To tad arī dzer tik, cik organisms prasa. Mēģini sākumā sulu atšķaidīt un tad lēnām pārej uz ūdentiņu. Sulu naktī dot neiesaka arī zobārsti - karies tad plaukstot un zeļot!
*** Manai pelei arī bija vienu laiku nakts dzeršanas periods, sākumā devu sulas, tad sapratu ka nekāda jēga, bēbim garšo, tempj uz nebēdu un tad čurā, nav laika kad gulēt! Vienu dienu (nakti) piedāvāju tikai ūdeni vai knupīti - sākumā pačīkstēja, tad pagaršoja ūdeni vēlreiz, pāris malku norija un čučāja uz nebēdu!
*** Mēs jau te mēģinājām ūdeni, bet nu sāka brēkt kā traks un nevar pavisam tad pagulēt... bet nu jācīnās jau būs, savādāk man pavisam nepatīk, zobi arī tādi nesmuki paliek... kariess laikam...
*** Pie nākamā juniora atceries šo! - ja grib bērns tiešām dzert, tad dzers ūdeni; ja grib tikai našķoties - taisīs trādi-rīdi un pieprasīs sulu. Ja starp ēdienreizēm dzert dod tikai ūdeni, tad i neprasīs tās saldās suslas!
*** Mans puišelis arī cēlās (bet ne modās) naktī un pieprasīja dzert. Tad nu devu vieglas zāļu tējiņas (piparmētru, melisas, raspodiņus...) nesaldu, protams. Tagad mostas 3 x retāk.
*** Atkal kārtējā nakts ar 3x mošanos - dzert-čurāt-dzert-dzert-čurāt-dzert-čurāt-DZIEDĀT! Nu cik var? Man nav naktī notes klausīties sīča protestus par to, ka nedodu pienu!!!! Ar fenobarbitālu sabarot, vai?
*** Fenobarbitālu gan atstāj sev :) sīcim uztaisi uz nakti baldriāņu vanniņu un iedod nesaldu vīgriežu tēju. Mums līdz.
*** Iesaku "Viburcola" svecīti - homeopātisks līdzeklis uz nakti, pēc vannas un siltas tējas (kumelīšu, fenheļa un tml.) iedzeršanas.
*** ... Gribētu sagaidīt atsauksmes par aizmigušu bērnu iecelšanu gultiņā. Vai liekot gultiņā aizmigušu bēbuci (pie krūts aizmidzinātu, vai uz rokām aijātu) bēbim acis nav uzreiz vaļā? Vai tieši šī apsvēruma dēļ jūs labāk izvēlaties gulēt vienā gultā ar bērnu? Kā jūs izturāties pret pediatru visgudro mācību jau kopš dzimšanas mācīt bērnam aizmigt pašam savā gultā bez pupa vai roku palīdzības? Vai tas vienmēr izdevies?
*** Vienmēr esmu domājusi, ka bērnam jāguļ savā gultiņā un jāaizmieg pašam, bet praksē, diemžēl, tā nesanāk. Es savu mazuli arī midzināju pie pupa un tad cēlu gultiņā. Tas bieži beidzās ar pamošanos, tad liku gultiņu, kurai bija noņemtas sānu redelītes pie lielās gultas un mēģināju aizmidzināt, lai nebūtu jāceļ. Tas vēl nebija tik traki. Visnepareizākais, manuprāt, bija tas, ka vecmāmiņas pieradināja viņu aizmigt šūpojot ratiņos, pēc tam bērnu vajadzēja iecelt gultiņā, jo savādāk jāsēž klāt (ja pamodās, tad rāpās ārā). No šī niķa mēs netikām vaļā ļoti ilgi. Visas šīs pieredzes rezultātā, domāju, ka labāk, lai pabrēc, bet pierod gulēt pats no bēbju laikiem. Viegli jau teikt, bet zinu, ka nesanāk jau...
*** Sākumā migamies reizē lielajā gultā un tad es bēbi pārcēlu uz viņas gultu. Tagad aizmieg pati savā gultā, tikai jāpasēž blakus, jāpaglauda paduse, kāja vai mugura, jāiedod piens no pudeles padzerties. Nu ne gluži ideāls variants, bet var iztikt
*** Arī es mazo midzināju uz rokām, vai pie pupa ēdot šī aizmiga, un tad sekoja mans meistartriks - iedabūt gultiņā, lai nepamostas! Gāja traki, pāris mēnešu laikā piešāvos, bet nu tā gulēšana bija tikai uz kādu stundiņu. Gultā nekad neņēmu blakus, aizmidzināju gan savā gultā, bet tad vienmēr pārliku mazajā gultā! Vēl joprojām meita pati neaizmieg, ir jātur rociņa. Meita bija ļoti nervoza un emocionāla, tāpēc man tāda noņemšanās, labi jau būtu, ielieku gultā un guļ, mēģināju arī tā darīt, bet nervu un pacietības nepietika, tā nu es viņu cilāju, ja piešaujas, tad viss izdodas labi. Dažreiz midzināju pa 3 reizēm, bet savā gultā pavisam gulēt neļāvu! Ja nu vienīgi pēc rīta (ap 5iem) barošanas, kad biju visu nakti šo cilājusi, un spēki galā, tad es vienkārši atlūzu, un tad viņa palika pie manis, bet nu principā - midzināju rokās, un tad gultā! Man liekas, ka tas bērnus pie kaut kādas patstāvības audzina, ka gultā jāguļ vienam, lai arī kā pie mammas gribētos
*** Es sēžu uz segas blakus redeļu gultai, dziedu, dungoju, glaudu galvu, līdz aizmieg. Tā darīju jau tad, kad puisis bija kādus astoņus mēnešus vecs, līdz tam midzināju visādi - ij pie pupa, ij uz rokām. Tad ievēroju, ka rokās viņam paliek tā kā neērti, grūti, un liku gultā gulēt. Ap 2 gadu vecumu uznāca indeve gribēt, lai aizmidzina rokās. Tad nu pašūpoju kādu brīdi un lieku gultā. Dusmojās, tad uzvelk segu uz galvas, izbāž pēdas ārā un guļ.
P.S. Man bija traki ērta redeļu gulta ar maināmu pamatnes augstumu. Kamēr bija mazs un miga rokās, nekādas problēmas nebija ne iecelt, ne izcelt, gan nomodā, gan guļošu. Un arī vidējais no trīm augstumiem bija diezgan ērts aizmiguša bērna iecelšanai.
*** Mums arī joprojām neiet īpaši raiti ar gulēšanas lietām. Guļam blakus lielajā gultā, kamēr aizmiegam. Tad mazais tiek pārcelts savā gultiņā. Agrāk, ka modās naktīs bieži, arī es, lai būtu vieglāk, ņēmu blakus kādu nakts daļu. Un kad nāca zobiņi vai bija slimošanas, tad arī miegs bija caurs, tādēļ tās naktis arī nogulējām trijatā. Zinu, ka labāk būtu, ja bērns būtu patstāvīgāks un spētu aizmigt pats. Bet šajā ziņā pie tā piestrādāt ir vieglāk tām mammām, kuru sīči jau no zīdaiņa vecuma labi gulējuši. Pretējā gadījumā mammai absolūts spēku izsīkums, skraidot pie bērna gultas n-tas reizes naktī
*** Mans triks bija - vēl uz rokām turot vienu plaukstu pie vaidziņa pielikt, tad tā lēnām gultiņā un roku vēl kādu laiku tā arī turēt, jo parasti no tā vēsā spilvena pieskāriena sīcis pamostas, izdevās ar abiem savējiem, nu arī māsas ziķeri reizēm tā mānīju
*** Mēs 7 mēn. vecumā likām gulēt citā istabā. Midzināja tētis, jo viņam nebija pupa. Protestēja kādu nedēļu. Pēc tam samierinājās. Tagad (1,6) pats prasās savā gultiņā, kad nāk miegs. Nav pat domas, ka varētu gulēt lielajā gultā, jo viņš jau nemaz nezina, ka mamma guļ tur.
*** Man arī šķiet, ka labāk sīci midzināt savā gultiņā, jo no kopā gulēšanas lielajā gultā ir briesmīgi grūti atradināties. Pirmās problēmas mums sākās kādos 3 mēnešos, kad sīcis naktīs vēl ēda un es no noguruma lūzu nost, nepaspēju pamosties, kad sīcis savu nakts maltīti beidzis, tā nu nogulējām blakus līdz rītam. Kad shī problēma ar nakts ēšanu bija garām, nākošā parādījās 8 mēnešos, kad sīcis jau sāka slieties kājās un savā gultiņā gulēja labi ja 2 stundas no vietas, tad, ķeroties pie redelēm slējās kājās un it kā vēl pusaizmidzis (acis ciet), bet aurē pilnā balsī. Nomierināms bija vienīgi blakus pie pupa. Nu un, ja netika pārcelts atpakaļ savā gultiņā, tad mierīgi nogulēja līdz rītam. Ja pārcēla aizmigušu atpakaļ, pēc kāda laiciņa sākās viss no jauna. Nu mīļā miera labad gulējām kopā, pēc tam redeļu gultiņa ar vienu nolaistu malu bija blakus mūsu gultai, bet sīcis vienalga rāpās pie mums. Un jo tālāk, jo grūtāk no šāda paraduma atradināties. Pēc tam pārvācāmies uz citu dzīvokli, kur sīcim pašam sava istaba un vēl ilgi cīnījāmies ar paradumu 3 naktī pārvākties uz mūsu gultu. Nupat 4 gados nu jau meita vairs nenāk mūs modināt pat no rīta, bet tas tiešām ir ilgs cīniņš. Mana pārliecība tagad, ar otro sīci visu to lietu noregulēt jau sākumā, bet dzīve parasti ievieš savas korekcijas.
*** Manai meitai ir 1gads un 3mēn. un vakaros arī iet visādi. Dažreiz aizmieg pie pudeles klēpī, dažreiz lielajā gultā man blakus bez tās, dažreiz pati savā gultiņā pie pudeles. Man tikai nav nojausmas līdz kuram vecumam apmēram ir pieļaujama midzināšana ar piena pudeli. Vai varbūt viņa pati ar savu izturēšanos liks manīt?
*** Katram jau savādāk: vienai bērns kā lācis čuč, otrai ne par ko. Mēģini un cīnies, manai pelei patika gulēt laukā pa dienu ratos, vismaz vēsāks...
*** Mums rīt jau 3 mēneši, bet pa dienu vēl joprojām neguļam, ja guļ, tad tikai rokās un max 30 minūtes (tas sākās apmēram 1 mēneša vecumā). Neko jau nevar darīt - tikai jāstaipa
*** Es arī domāju, ka pamēģini laukā, tikai tā lai ratu kulbā neveidojas siltumnīcas efekts - vispār var sakarst. Liec ēnā, aiz kāda mājas stūra, vislabāk kur ūdens bieži laistīts, jūtams mitrums, jo gaiss pārāk sauss. Tik mazam tomēr vajadzētu dienā gulēt. Varbūt vari pa dienu novannot vīgriežu tējas vannā, bet mazliet vēsākā, kā parasti. Mēs ik pa laikam arī pa dienu "dušojamies". Vīgriezes nomierina un arī ādiņu padara samtaināku, tikai nevajag aizrauties ar to biežu lietošanu, savukārt siltā ūdentiņā arī vēderiņam labāk!
*** Nevaru tevi iepriecināt. Mēs uz rokām šūpojāmies no 2 līdz 4 mēnesim. Tā ar tiem vēdersāpju mocītajiem bērniņiem gadās. Bet ar 16, 17 nedēļu tas pāriet, goda vārds. Un tad aizmirstās.
*** Manējais arī tajā vecumā neko daudz pa dienu negulēja, bet ja vaina ir vēdergraizītēs, tad lieti noder kādreiz pamasēt vēderiņu (ap nabu pulksteņrādītāju virzienā). Mēs savējo tajā laikā arī "cienājām" ar Sabsimplex pilieniem un drusku vingrojām - apmēram tā, kā kad vingrojot taisa velosipēdu (ar kājiņām kula gaisu), tikai protams saudzīgi. Varbūt nenāktu par ļaunu apmeklēt arī kādu hendlinga nodarbību.
Komentāri
Mans komentārs: