Bērns un bēres
Uz mani tiek izdarīts spiediens no visām pusēm, cik nevēlami tas šajā vecumā (4 gadi) var būt, labāk kaut kur atstāt bērnu, bet man pašai ir tāda sajūta, ka nekas tur tāds nevar būt, ka viss atkarīgs kā mamma to visu izskaidros, pati uztvers notiekošo, ka tas drīzāk bagātinātu bērna garīgo pasauli, bet 100% pārliecināta par to neesmu. kā jūs domājiet?
*** Uzraksti savus apsvērumus kāpēc bērnam būtu jābūt bērēs?
*** Man, savukārt, ne mirkli nenāca prātā, ka savus 2 un 4 g.v. bērnus varētu nevest uz vecāmammas bērēm. Viss iepriekš tika izstāstīts, ka vecāmamma nomirusi, ka viņu apglabās, t.i., ieliks zārkā, apraks utt. Bērniem tas nebija nekāds negaidīts pārsteigums, visu uztvēra mierīgi. Smagākais punkts (priekš manis) bija sēdēšana pie galda, jo tik ilgu laiku bērni mierīgi nosēdēt nevarēja, tā, ka uz beigām viņi dancoja apkārt un centās uzturēt optimistisku noti, nu, mazliet tā kā par daudz optimistisku. Bet citādi - nekādu problēmu.
*** Kad nomira māsas puisītis , viņa brālēnam bija 5 , māsīcai 3 gadi. Bērniem mirušais nesaistījās ar to brālēnu , ko viņi pazina. Viņi nekādā histērijā nekrita ,jo bērns jau nesaprot , kas ir mirušais.
*** Nesen mana 3.5g meita un 2.5g vecais dēls bija bērēs. Nezinu, kas tur var būt nevēlams Paskaidroju bērniem kas notiek, atbildēju uz bērnu jautājumiem. Mazajam puikam īpaši notiekošais neinteresēja, viņš patiesībā saprata ļoti maz. Meita vēlāk vēl vēlējās par šo situāciju runāt, bet nešķiet, ka tas atstājis viņā kādas negatīvas sekas - vienkārši tā bija jauna situācija, jauni priekšstati, jauni vārdi, kurus tad aktīvi apguva. Man šķiet, bērni tver daudzas lietas daudz vienkāršāk nekā mēs.
*** Uzraksti savus apsvērumus kāpēc bērnam būtu jābūt bērēs?- hm, tie pat nav apsvērumi ar prātu, tā tāda jušana, ka tāda pieredze paplašinātu bērna redzesloku, nu ne jau, ka es gribu tā speciāli vest ar tādu domu viņu tur, alternatīva tam ir notupēšana mājās ar nervozu veco omu, kur viss ir apnicis
*** Bērni bēru lietas uztver daudz savādāk nekā mums pieaugušajiem varētu likties. Kad mums nomira tuvs radinieks, arī sākumā domāju vai vajag ,arī, 4-gadīgu bērnu ņemt uz bērēm līdzi, no tāda viedokļa kā viņš to uztvers. bet uztvēra pilnīgi normāli, tik nevarēja saprast kāpēc mamma (es), ir tik noskumusi un raud. Es domāju, ka tev pašai ir jāizvērtē cik tuvs šis aizgājējs ir bijis tavam bērnam.
*** Es savu bērnu gan uz bērēm nevestu, jo atceros, ka brālēns, toreiz 4 gadus vecs, ilgi un ļoti emocionāli pārdzīvoja, ka vecāmamma ar smiltīm apbērta. (Vai viņai nav smagi?, Tur taču nebūs ko elpot...utt.) Mana meita bijusi sunīša apbērēšanā klāt "Citos medību laukos", toreiz viņai bija 4,5 gadi. Godīgi sakot, pēc tam ir grūti -- ja jau pašam sāp, bet vēl bērna sāpi risināt. Viņa to sunīti, tāpat kā mēs citi, ļoti mīlēja
*** Es domāju, ka tev pašai ir jāizvērtē cik tuvs šis aizgājējs ir bijis tavam bērnam. Tāda pieredze paplašinātu bērna redzesloku neizklausās pēc argumenta, bet vecmāmiņas bēres, teiksim, - gan. Ir svarīgi, cik tuvs bijis šis cilvēks. Ja viens no tuvāko 6-7 loka, iesaku bērnu ņemt
*** Es nevestu uz bērēm arī savu piecgadnieku ! Pati biju pirmo reizi bērēs 5 gadu vecumā, bija nomiris man ļoti tuvs cilvēciņš, visu uztvēru ļoti sāpīgi, vēl tagad atceros tās izjūtas.....nepatīkami un ļoti sāpīgi. Domāju, ka bērnam to nevajadzētu likt pārdzīvot. Es neraudāju, cietu klusi un nevienam neko neteicu, bet iekšēji mana sirsniņa ļoti, ļoti sāpēja...
*** Pieredze paplašinātu bērna redzesloku - man ari šis nešķiet labs arguments. Ja zem tā slēpjas doma, ka bērnam jāiemāca, ka pasaulē viss sākas un beidzas, tad cita lieta. Mēs mājās neslēpjam, ka cilvēki (opis) un dzīvnieciņi (zivtiņas) mirst un aiziet no mums... Es tikai domāju, ka pats apglabāšanas fakts, ka cilvēku ierok zemē, bērnam šinī vecuma nebūtu pārāk traumatisks.
*** Ja cilvēks tuvs bērnam, tad nekādu traumu piedalīšanās bērēs nenodarīs. Jā, būs sāpīgi un bēdīgi, būs jautājumi, bet arī bērnam ir tiesības zināt, kas notiek ar viņam tuvu cilvēku. Pati ap to vecumu biju vecvecmāmiņas bērēs un kā traumu to neatceros. Protams, raudāju, bet tas pieder pie lietas
*** Bez tā, ka mani jau no mazotnes ome vazāja līdzi uz kapiem, tos apkopt; nācās man arī būt omes bērēs, kad bija gadi 10 jau. Es negribēju tajās būt, man bija šermuļi jau no tā, ka ome tās dienas līdz bērēm atradās mājas pagalmā esošajā garāža, nespēju garāžai garām paiet vēl ilgu laiku, bet māte, protams, lika piedalīties, vēl kaunināja mani, ka es nemaz neraudu dēļ omes Tagad, pieaugušai esot, es turos pa gabalu no kapiem, nespēju pat uz mātes kapu aiziet, ko arī neesmu darījusi kopš viņas bērēm.
*** Nu nezinu, man tas likās diezgan dabiski pēc vecvecmāmiņas bērēm, ka kapiņi jāiet sakopt un tā ir kā cieņas izrādīšana pret aizgājušo, mīļo cilvēku. Tiesa, mani neviens nekaunināja par manām izjūtām, varēju raudāt un varēju neraudāt, tā tomēr ir dziļi personīga darīšana arī attiecībā uz bērnu. Bez tam, man kaut kā šķiet, ka laukos tomēr tas notiek dabiskāk - te kāda vista atstiepj ķepas, te kaķis, te pele, mīļākos apbedījām smuki, par pārējiem vecāki parūpējas. Tāpat arī piedzimšanas fakts man šķiet normālāk tiek uztverts - te kaķene apbērnojas, te govs, te aita, tad govs tiek vesta pie buļļa vai otrādi. Tagad ap visu šito tādu brēku saceļ, traumas un nez kas, es gan nejūtos traumēta
*** Cilvēku, kuru izvadīs, nekad bērns pat nav redzējis.
*** Tad gan neredzu jēgu vest uz bērēm. Atradīsies piemērotāks audzināšanas moments.
*** Nu priekš kam tad bērnu tur jāved?
*** Vai tas ir pareizi - turēt bērnu tikai tādā rožainā pasaulītē, priecīgi notikumi, pasākumi, viss uz urrā?
*** Tas brīdis pienāks ātrāk vai vēlāk, kad nomirs kāds no tuviniekiem. Bez tam ar kapiem kā tādiem un kas tur ir un tā var iepazīstināt apciemojot tur apglabātos tuviniekus.
*** Ir arī tāds aspekts, ka alternatīva bērēm ir sēdēt 4 sienās ar visai nervozu cilvēku un tā kā esmu drausmīgi iekšā darbos un ikdienā ir ari mazāka māsiņa, tad šī ir arī iespēja vairāku stundu komunicēšanai ar mammu
*** Kāpēc jāved/ jāņem līdzi...viens variants ir, kad nav kam atstāt. Man bija divi mazie līdzi uz vecāmammas bērēm (mazo puiku, tad viena radiniece ārpusē vizināja sporta ratos). Meita gan emocionāli uztvēra...raudāja arī. Pati nebraucu uz attāli zināma cilvēka bērēm, kad gaidīju mazo, vienkārši nevarēju to izdarīt, tāpēc man šķiet, ka svarīgi ieklausīties sevī.
*** Nu man jau šķiet, ka var mēģināt atrast arī citu laiku, lai komunicētu ar mammu. Bet jālemj jau Tev pašai
*** Šādā vecumā tiku paņemta līdzi uz attāla mammas onkuļa bērēm - atceros, ka tiku dusmīgi norāta, ka lienu cauri pūlim palūrēt uz to nomirušo onku. Par rājienu pat asara nobira un jau tolaik prāta pietika, lai iedomātos, ka cilvēki varbūt domā, ka raudu, jo žēl nomirušā. Traumas nav.
*** Es pati loti labi atceros vectēva bēres, kad man bija 4 gadi. Neatceros, ka es biju bēdīga, drīzāk man bija interesanti.
*** Neatceros, ka es biju bēdīga, drīzāk man bija interesanti.- nu ja, es arī sliecos uz šito, tā ir NORMĀLA parādība, cilvēki katru dienu dzimst un mirst, tāda ir dzīve un varbūt tieši kāda tuvinieka bēres viņam būs mazāk traumējošas, ja viņš jau būs saskāries ar šo tēmu
*** Nu, re, es savu trīsgadnieku uz vecās babītes bērēm rīt ņemšu līdzi. Būs viņam arī 2 puķes, ko ņurcīt procesa laikā. Pastāstīju, ka būs jāuzvedas pieklājīgi- kā baznīcā. Ka visi būs bēdīgi, oma, krustmāte un vēl citi varbūt raudās. Vienīgais ko neteicu, ka babīte tiks kremēta. Nu to pat man ir grūti sagremot, bet tāda nu bija mirējas griba. Un vēl bērnam ir pastāstīts, ka babīte kļūs līdzīga eņģelīšiem un kādreiz mēs atkal satiksimies. Un to kā bērns tai pasākumā jutās es varēšu pēc 24h pastāstīt.
*** Viss ir atkarīgs arī no paša bērna, audzināšanas ģimenē un vecāku attieksmes pret mirušo. Ja māte ļoti pārdzīvos bērēs par aizgājēju tad bērnam var rasties zināmas problēmas, viņš var apjukt. Pirms tam noteikti ir jāizrunājas. Es uz pirmajām bērēm savā mūžā biju 6 gadu vecumā - vecvecmamma nomira. nebija baigi tuvās attiecības, bet es tās bēres atceros ļoti spilgti un kad paaugos, ap gadiem 15 es sāku regulāri piestaigāt uz viņas kapu(dīvainākais ir tas, ka līdz tam pēc bērēm mani turp nebija veduši, bet ceļu es atcerējos pati, pēc atmiņas) un vēl tagad domāju - sen nav būts, jāiziet būtu...
*** Man šķiet, ka bērnu var vest uz bērēm, ja tas ir tuvs cilvēks (tad ir ok), bet, ja tas ir svešs un pie tam ir iespēja atstāt pie vecāmammas, tad es neredzu nekādu pamatojumu, jo dižas, gudras runas tur tāpat nesanāks. Un pat neiet runa par bērna audzēšanu puķupodā, bet likt viņam stāvēt tajā procesā, kad viņš labāk izpaustu savu bērnišķību spēlējoties, man šķiet muļķīgi. Bez tam vecāmamma lieliski var izrunāt šīs lietas mājās, skaidrojot kurp ir devusies mamma.
*** Vai tiešām šeit dažam labam šķiet, ka bēres ir piemērots pasākums, lai paplašinātu bērna redzesloku? Bērns jau nu tiešām šo pasākumu neuztvers tā kā to uztver pieaugušie. Bet varbūt ir vērts padomāt par tuviniekiem, kuriem .. hm... nemierīga un izklaidēties griboša bērna klātiene (kurš arī attiecīgi tā uzvedas) varētu likties ne īpaši vietā.
*** Mana personiskā pieredze ir tāda, ka man kā mazai meitenei bija pārdabiski drausmīgas bailes no miroņiem, zārkiem un kapiem utml., bet mani ņēma līdzi un neviens pieaugušais neiedomājās pateikt, lai es neskatos uz to nomirušo, ja man bail. Bet es, maza un dumja, domāju, ka tas ir galvenais, ka jāskatās virsū. Sekas - nakts murgi mēnešu garumā, bailes palikt vienai tumšā telpā, bailes iet gar vai pa kapiem. Es atceros, ka kā bērns absolūti nesaistīju zārkā gulošo dzelteno lelli ar to savulaik dzīvo cilvēku. Es viņu nepazinu, zināju tikai, ka tur ir kaut kas drausmīgs un viss. Vai nu tāpēc vai vēl kāpēc vēl šodien eju uz bērēm tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos un cenšos maksimāli aizslēpties citiem aiz muguras, lai nav jāskatās. Tas nu tā, mana pieredze, ja kādam tas var noderēt saprast bērna domāšanu (es to atceros spilgti, man tas bija viens no lielākajiem negatīvajiem bērnības pārdzīvojumiem).
*** Es atceros, ka kā bērns absolūti nesaistīju zārkā gulošo dzelteno lelli ar to savulaik dzīvo cilvēku. Es viņu nepazinu man bija tieši tāpat un vēl tagad tā ir, pat esot pieaugušai. Arī eju uz bērēm tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos un cenšos maksimāli aizslēpties citiem aiz muguras, lai nav jāskatās. un cik grūti man bija, kad bija jābūt savas mātes bērēs un jāstāv pie paša zārka, nevarēju nekur slēpties. Vienīgais, kā varēju izturēt - vispār neskatījos uz viņu zārkā
*** Es domāju, ja esi tā izlēmusi ved! es zinu, ka 2,5 gadu vecuma tiku ņemta līdzi uz vecvecmātes bērēm, ar kuru kopā dzīvojam, un man bija drīzāk interesanti-par to vien ilgi runājusi. Nākošās bēres bija kāda apzinīgākā vecumā-arī svešam cilvēkam. Un sava veida pieredze tā bija-es zināju uz ko man jābūt gatavai, kad 12gadu vecuma man nomira omīte. Un saviem bērniem tā paša iemesla dēļ ļāvu piedalīties visā-kad mūsu sunītis gāja bojā-viņiem bija daudz jautājumu un ir savs viedoklis par to....
*** Es savējo neņemtu līdzi, jo Viņš man pārjūtīgs un emocionāls bērns. Lai es audzināšanas nolūkos ņemtu līdzi uz sveša cilvēka bērēm??? Galīgi izslēgts. Tas ir psiholoģiski smags pasākums jau pats par sevi. Kāpēc bērnam stundu jālūkojas svešu cilvēku asarās, dvēseles mokās un pārdzīvojumos un jāpēta mirušais?? Es diez ko pateicīga savai mammai noteikti nebūtu, ja šī mani bērnībā būtu ņēmusi līdzi uz bērēm, ja es tanī pat laikā būtu varējusi pavadīt laiku ar vecmāmiņu Dzīvē(lai cik bēdīgi tas arī nebūtu),bet neiztikt bez skumjām lietām, tā kā Tavs bērniņš dzīves laikā apgūs un sapratīs to, ka dzīve nav tikai rožaina - arī bez vadāšanas pa bēru ceremonijām...
*** Mani bērnībā ņēma līdzi uz visām iespējamajām bērēm, lai gan teorētiski bija kur atstāt. ja godīgi- man bija nepatīkami un bail, lai gan saviem vecākiem tā arī neko nepateicu- vienkārši neienāca prātā, ka varētu nebraukt. nekādu mācību tur neguvu, tikai nepatīkamas emocijas. savu bērnu neņemtu līdzi uz bērēm, šobrīd noteikti nē (3 gadi).
*** Šovasar, kad nomira mans tētis, man nebija ne mazāko šaubu, ka mazais arī nāks līdzi uz bērēm. Viņam pastāstījām, ka opis ir nomiris un viņa dvēsele ir nonākusi debesīs pie Dieviņa. Bērēs mazais uzvedās ļoti normāli. Mums gan bija sarunāts, ka mana draudzene uzņemsies rūpes par mazo. Tagad ik pa laikam ejam uz kapiņiem un bērns zina, ka tur dus opis, kuram nesam puķītes un aizdedzam svecītes. nekādas histērijas, murgošanas vai kādi citi negatīvi faktori nav nākuši ārā. Kāpēc bērns jāņem uz bērēm - nezinu? Man vienkārši bija tāda sajūta, varbūt tāpēc, ka esmu no laukiem, kur, kā jau te viena komentētāja minēja - bēres, nāve šķiet dabīgs process. Skaidri zinu, ka uz sveša cilvēka bērēm tiks mazu gan līdzi neņemtu.
*** Kāpēc bērns jāņem uz bērēm - nezinu? Man šķiet, ka tāds jautājums ir muļķīgs, jo bēres, nāve šķiet dabīgs process. Drīzāk es jautātu - kāpēc nav jāņem? Vienīgais, kāpēc apsvēru uz bēru laiku meklēt aukli - 2-gadīgā puikas dēļ, kas ir īsta ūdenszāle ar tendenci cēli gāzties gar zemi un spiegt.
*** Neredzu iemeslu neņemt bērnu līdzi uz tuva cilvēka bērēm, pati esmu kā bērns bijusi, mani bērni ir bijuši (starp citu - viņiem nemaz nebija bail no mirušā, tik centos novērst to, ka kāds ierunājas par šādu iespēju - baidīties no aizgājēja; bērni bija pie tā cilvēka dienu pirms aiziešanas, redzēja, ka ir ļoti slims, atvadījās...) un neredzu nekādu attaisnojumu, lai ņemtu bērnu uz sveša cilvēka bērēm; pie kam ne bērna dēļ, bet tuvinieku dēļ. Ja tuva cilvēka bērēs tuvinieki sapratīs jebkādu bērna uzvedību (bez tam - tādā gadījumā bērns ir tuvs arī palicējiem), tad attāla svešinieka bērēs tuviniekiem varētu likties (man liktos)_ traucējoša bērns skraidīšana, runāšanās, jautājumi, vispār daudz kas, jo tas ir smags un ļoti īpašs brīdis palicējiem viņiem nemaz nebija bail no mirušā, tik centos novērst to, ka kāds ierunājas par šādu iespēju - baidīties no aizgājēja; bērni bija pie tā cilvēka dienu pirms aiziešanas, redzēja, ka ir ļoti slims, ..
*** Es biju pirmajās bērēs ~ 5g.v. Es to cilvēku nepazinu, bēres bija lielas un daudz ļaužu-es ar auklīti stāvēju pūlī. Atceros, ka nevarēju sagaidīt mammu, jo viņai vajadzēja būt pirmajās rindās. Nevarēju pieņemt, ka aizbraucot uz bēru mielastu jau pa ceļam visi kļūst, manuprāt, pār mēru lustīgi. Pēc pāris gadiem glabājām manu vecmāmiņu-man otro tuvāko aiz mammas. Iepriekšējā bēru pieredze palīdzēja, lielā sāpe arī jau bija izraudāta mājās...bet mamma visu izčakarēja ar savu dižo gribu-bija man pasūtījusi lielu vijolīšu pušķi, kas nu man bija jāuzliek vecmāmiņai uz krūtīm. Man tas pušķis konkrēti nepatika-tajā vecumā jau labāk tīk ar bantēm un celofāniem Un nu mani kāds pacēla un man bija jāieliek tas pušķis zārkā...es noģību un kopš tās reizes vēl 2 bērēs, kurās esmu bijusi, pamanījos noģībt. Kaut kāds jokains fotogrāfs mums gadījās -daudz portretus/tuvplānus vecmāmiņai bija sataisījis priekš kam gan? Vēl ilgi mājās pa kluso skatījos un apraudājos-tādas bildes tomēr VAJAG slēpt no bērniem. Vai autorei nav kaut kāda iespēja, ka ome vai kāds cits ar mazo pastāv ārā, kamēr notiek ceremonija? tad laiks ceļā un mielastā, arī ceļš no kapličas/baznīcas uz kapiņu būtu kopīgs...
*** Es uzskatu , ka bērnam arī ir jāpiedalās bērēs. arī viņam ir jāatvadās no cilvēka, citādi var palikt neskaidra sajūta. protams ir sāpīgi, bet sāpes un skumjas ir dzīves sastāvdaļa, jo tikai caur sāpēm un bēdām mēs spējam sajust labo un gaišo mūsu pasaulē. bērniem ir jāzina, ka cilvēki nomirst, ka dzīvē nav kā filmā , kad varoni nošauj un viņš pieceļas un aiziet. jā bērēs raudam mēs un bērni. tas ir dabīgi. mēs taču nedzīvojam kulbā. Varbūt es rakstu paskarbi, bet nu tāds ir mans viedoklis
*** Tātad, bija mans 3 gadnieks vecvecmāmiņas bērēs sestdien. Uzvedās ārkārtīgi labi un mierīgi. Godīgi sakot- arī bēres bija skaistas, īsta lūgšana par aizgājēju. Tad nu man liekas, ka attieksme pret bērēm un mironīšiem ir tikai ticības un skaidrojuma jautājums. Ja visa ģimene šo bēdīgo notikumu uzskata par beigām, tad tas ir traģiski un nebrīnos, ka murgi vai histērijas var uznāk kā lielam, tā mazam. Bet ja cilvēka nāve tiek uztverta un skaidrota kā jauna cēliena sākums, tad pamatemocija ir skumjas un izpaliek neizskaidrojamās bailes no nezināmā.
Bērns gan ik pa brīdim paprasa, kur ir babīte, bet pats arī atbild, ka ķermenītis būs zemē, bet dvēselīte pie eņģelīšiem. No klučiem ir uztaisījis kapiņus un braukājot ar mašīnītēm, saka, "palaidiet ātro palīdzību, jāglābj babīte" - tātad jaunā informācija tiek izspēlēta, manuprāt, tas ir normāli.
*** Pilnīgi pievienojos viedoklim - nav iemesla neņemt bērnu līdz uz viņam tuva cilvēka bērēm, un tieši tāpat nav nekāda iemesla ņemt bērnu līdz uz viņam nezināma cilvēka bērēm.
Apkopoja *Saulīte*
Komentāri
Mans komentārs: