Bērni: Vai vienādi mīlam visus savus bērnus?
Gribu apjautāties vecākiem, kam ir vairāki bērni. Vai mīlat savus bērnus vienādi? Vai abi (vai vairāk) bērni var būt vienādi mīļi vai tomēr kāds ir mīļāks par otru? Aizdomājos par šo tēmu tādēļ, ka tagad gaidu otro mazo. Un tādēļ, ka dzīves situācijas, kādā gaidīju pirmo un otro mazo, pilnīgi atšķiras. Vai tas ietekmē mīlestības pārākumu vai mazākumu pret vienu no bērniem?
Pirmais bērns pieteicās neplānots - izjukušu attiecību beigās. Biju jauna (knapi 20 gadi). Sapratu, ka nespēju izdarīt abortu un savu mazo gribu. Gaidīju meitu viena, daudzus gadus audzināju viena. Biju pārgurusi no audzināšanas un mācībām vienlaicīgi, depresīva un brīžam pat dusmīga uz mazo, ka ņemties ar viņu vienai ir tik grūti, ka man vairs nav pašai savas dzīves... Taču, lai kā būtu bijis, meita bijusi un ir man mīļa. Tagad (tuvu gadiem 30) gaidu otro mazo - plānotu un ļoti gaidītu gan no manas, gan vīra puses, un jūtu, ka šis mazulis puncī man ir mīļāks par pirmo bērnu, jo radies abpusēji lielā mīlestībā. Arī tāpēc, ka tiek gaidīts ar prieku no abām pusēm (ne tik no manas, kā pirmoreiz). Tāpēc, ka jūtos droši, esmu laimīga, jūtos daudz vairāk gatava būt par māti...
Un mani moka sirdsapziņa! Ja nu tiešam tā ir! Ja nu otrs bērns ir un būs pēc dzimšanas man mīļāks par pirmo! Ja nu meita sajūt, ka viņa man nav tik mīļa kā otrs mazulis... Vai varbūt tā nemaz nebūs - abi bērni būs vienlīdz man mīļi? Tādas lūk pārdomas mani nomoka.
*** Un no sirdsapziņas mokām kam labāk? Manai draudzenei arī tā bija, pat pēc gadiem un visa pārējā stāsta. Nu neko, pieņēma to kā faktu, izbaudīja jaunās izjūtas. Padomā, tu taču nemīlēsi meitu MAZĀK.
*** Negribu sevi atklāt, jo pašai kauns, bet diemžēl man otrs bērns ir daudz, daudz mīļāks par pirmo.
*** Otrā bērna iespaidā varbūt savu pirmo bērnu arī sāksi vairāk mīlēt?
*** Manai draudzenei bija tā, ka tieši pēc tā gaidītā bērna dzimšanas viņa sāka mierīgāk uztvert vecākajā tās īpašības, kas līdz tam viņu kaitināja. Kā viņa teica - tikai tad kļuvusi par pieaugušu sievieti.
*** Nedomāju, ka mīlestību var izmērīt pēc tās daudzuma. Bet, ja to pārformulē - jā, katru mīlu savādāk.
*** Jo vairāk man ir bērnu, jo vairāk spēju novērtēt un mīlēt viņus - un jo vairāk spēju mīlēt visus katru kā vienīgo. (Dīvaini - bet tas ir fakts. Mīlestība daloties pavairojas.)
*** Mīlestība daloties pavairojas. Man ir divi - un šim piekritu par 100 %. Bet esmu dzirdējusi ari, ka viens mīļāks tēvam, otrs mātei. Man gan tā nav, paldies Dievam - abi vienlīdz mīļi un ja dusmojos, tad vienlīdz uz abiem. Man nav mīlulis un nemīlulis.
*** Savukārt dēļ tā, ka otrais ir mīļāks par pirmo (nekad to no sevis nebiju gaidījusi), es sapratu, ka laikam nevaru būt pietiekami laba mamma, nemāku mīlēt abus un tāpēc pilnībā izslēdzu iespēju, ka kādreiz būs trešais bērns. Lai gan līdz otrā bērna dzimšanai plānojām ģimenē noteikti 3 bērnus. Varbūt kāds var pateikt, vai šeit psihoterapeits vai kāds cits, kas var palīdzēt, tiks skaidrībā, kāpēc tā ir sanācis? Nu ļoti gribas mīlēt abus vienādi, bet nesanāk. Pirmais pat svešs palicis.
*** Bet Tu nebaidies - cik Tev otrais ir vecs? Noteikti vēl bēbja vai mazuļa vecumā - līdz 5 gadi? Tas ir normāli, tā gadās. Vienkārši Tu pati vēl audz un veidojies. Es nezinu, kā tas nākas - bet mīlestība pret bērniem ir lieta, kuru nevar prognozēt: es noteikti būšu slikta mamma! Ļoti iespējams, ka tieši trešais bērns noliktu visu pa vietām. Pietiks pagaidām, ja pieņemsi sevi un savus bērniņus tādus, kādi viņi ir. Un parādīsi savu labo gribu, neatsakot uzmanību tam, kurš it kā šķiet Tev nemīļāks.
*** Nu gan jau, ka kaut kāda problēma ir galvā... Varbūt pietiek aiziet ar psihologu parunāt, pameklēt cēloņus tām izjūtām - varbūt, kas atrisinās. Tas tomēr baigi traki - jo tas mazāk mīlētais jau to baigi jūt, šā kā tā...
*** Visus savus bērnus mīlu vienādi. Tikai mīlestības izpausmes pret 19 gadīgu jaunekli ir savādākas kā pret 2 gadīgu meitu. Sadusmo un nokaitina, priecē un sajūsmina viņi katrs savādāk. Bet tā nav mīlestība.
*** Zini, viss šajā dzīvē plūst un mainās... Kad mana 'maitiņa' (pašlaik tieši tā arī brīžiem gribas teikt ) bija maziņa, jutu, ka viņa ir mīlule - mazāka, jaunāka, pie tam dikti jau man gribējās meitiņu, bieži man nācās parādīt savu labo gribu, neatsakot uzmanību tam, kurš it kā šķiet nemīļāks. Kad abi bija paaugušies, abi bija vienādi mīļi, bet tagad, kad ar gandrīz 18- gadīgu puisieti var runāt kā ar pieaugušu cilvēku, bet sīcei ir asi izteikta 'tīņu krīze'...khm... tā 'mazā mīlulīte' traku var pataisīt.
*** Es domāju, ka nav tik viegli mainīt to, kā jūties. Un diez vai uz to vajadzētu koncentrēties. Drīzāk uz mīlestības izpausmēm. Tas, ko Tu no tiesas vari (un vajag) kontrolēt - tā ir Tava attieksme pret bērnu. Nedomāju, ka bērnam vajag, lai Tu viņu mīlētu vairāk. Bet lai Tu viņu vispār mīlētu (un tā noteikti ir), kā arī iespēju robežās izturētos līdzvērtīgi (salīdzinājumā ar otru bērnu).
*** Man arī tā bija, ka jaunākais bērns ilgu laiku bija mīļāks. Vēlāk tikai sapratu, cik ļoti tādā veidā esmu nodarījusi pāri vecākajam. Tagad no sirds cenšos atgūt iekavēto un liekas, ka sanāk.
*** Šis jautājums mani nomoka no brīža, kad uzzināju, ka gaidu otru bērniņu... Pirmais bērns bija mūsu lielās mīlestības auglītis, gaidīju viņu ļoti, runājos un samīļoju puncī jau pirms biju guvusi apstiprinājumu tam, ka tiešām gaidu bērnu. Pat dzemdības likās kaifīgs pasākums! Ļāvu bēbim pupa dzīvot, cik vien grib, pa rokām vien viņu ucinaju un bučoju. Tagad pat liekas, ka mazais punča bēbis atņem mani lielajam bērnam! Tagad, kaut arī planots bēbis, bet tomēr nav tās iepriekšējās mīlestības jūtas... Bail, ka šoreiz diezi vai uztveršu jaundzimušā raudas ar prieku, bail, ka negribēšu pat ar krūti barot... Jūtos tiešām vainīga otrā bērna priekšā, jo baidos, ka nekad nevarēšu viņam dot tik daudz sava mīļuma kā pirmajam bēbim...
*** Nu, attieksme man pret abiem ir atšķirīga, bet vai tas liecina, ka otru mīlu stiprāk, otru mazāk - diezinvai.
*** Kad gaidīju otro bija tādas pārdomas - zināju, ka mīlēšu abus, bet nevarēju īsti iedomāties, kā tas "izskatīsies dzīvē". Bet mīlu abus ļoti, tikai katru savādāk. Tagad pat, kad to rakstu - ir tāda sajūta, ka kaut kas uzplaukst iekšā Eh..sentimentāli, bet kaifs. Bija tāds īss brīdis, kad sajutu, ka neapzināti vainoju mazo meitu nebūšanās, kuras sakrita vienā laikā ar viņas piedzimšanu. Bet tā kā gāju terapijā, lai tiktu ar to visu galā, tad ātri to piefiksēju, sapratu iemeslus un tas pārgāja.
*** Bērnam vajag, lai Tu viņu mīlētu vairāk - turklāt katram no viņiem ir tieši tā - nemitīga konkurence un nekad nav gana, bet tāpēc jau vecāki ir "tie lielie", lai sadalītu uzmanību pēc savas labākās gribēšanas un zinātu, justu, nojaustu, kad labāk pabūt ar abiem kopā, kad veltīt laiku vienam, kad otram un kad ņemties ar tīri lielo ļaužu darīšanām. Uz sajūtu, ka otro mīlēsi mazāk, nebūtu vēlams iecentrēties - tīri praktiskās lietas sākumā liks mazajam pievērsties pastiprināti un lielāko reizēm it kā nedaudz "pastumt maliņā", bet tas nenozīmē mīlēt mazāk, lai arī gan pašam, gan vecākajam sīcim tā reizēm varētu likties.
*** Tā arī ir tā līdzvērtīgā uzmanības sadalīšana, nevis mīlēšana vairāk.
*** Mīlēt vairāk ... mīlēt mazāk ... Kāds izskaidros, KĀ tas iespējams? Ja mīl, tad mīl un basta.
*** Man bērniem liela starpība, tāpēc esmu konstatējusi, ka katru mīlu savādāk. Tas nav vairāk vai mazāk, bet savādāk. Ar lielo meitu jau veidojas pieaugušo cilvēku attiecības, kad dupsī vairs neiekodīsi. Nu mazais vēl bužināms. Principā ļoti mēģinu sadalīt laiku tā, lai pabūtu ar katru meitu atsevišķi tikai divatā. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka tie mirkļi ir vērtīgi, jo bērns saņem nedalītu uzmanību.
*** Man bērniem liela starpība, tāpēc esmu konstatējusi, ka katru mīlu savādāk Man tik atšķirība - abus vienlīdz stipri. Vienīgi- lielākajam sanāk nedaudz vairāk saņemt rājienus, jo... tā jau tiem vecākajiem bērniem notiek.
*** Man atkal ir sajūta, ka mīlestība ir tāda lieta, kura var savairoties tik, cik vajag. Sākumā mīli vecākus, tad – vīru, tad – pirmo bērnu utt. Proti (konkrēti par bērniem) – ar katru bērnu nāk klāt jauna mīlestības porcija. Un mīlestību jau nemēra ne kg, ne metros. Tā vienkārši ir – pie tam bezgalīgi liela. Nu vismaz es, ja ko mīlu, tad vienlīdz stipri. Nu nevar mīlēt mazāk vai vairāk... (Protams, ka attieksme, kontaktēšanās, attiecības ar katru no mīlamajiem objektiem ir savādāka, bet to jau raksturo ar citiem vārdiem – prieks, apbēdinājums, dusmas, lepnums utt.).
*** Vēl neesmu māte, tomēr man arī ir grūti saprast kāpēc vecāki mīl vienu bērnu vairāk, kā otru! Un kas slēpjas zem teikuma mīlu katru savādāk!
*** Tu savu māti mīli? Un tēvu - mīli? Vai vienādi?
*** Ar katru bērnu piedzimst jauna mīlestība.
*** Man te izperinājās teorija tāda: ja pirmais bērns ir vecumā vai apstākļos, kad viņš nav primārā interese, tad nākamais ir mīļāks, ja radies mierīgos meditātīvos apstākļos. Turpretī, ja pirmais ir gaidītais, tad pārēji nevar konkurēt.
*** Kad gaidīju otro, arī uztraucos par šo - kā sadalīšu uzmanību un kā vispār var tikt galā ar diviem bērniem reizē, viņi taču skries katrs uz savu pusi. Mīlu viņus vienādi daudz, bet ne vienādi. Jo mazāks bērns, jo viņu mīl kaut kā vairāk fiziski, kā kunkulīti, jo lielāks - vairāk kā draugu.
Apkopoja Krona
Komentāri
Mans komentārs: