Autiņbiksītes - komforts saprāta robežās
komforts saprāta robežās ...
lai podiņš nepaliek tukšs
Laikam ejot, tehnoloģijām mainoties un dzīvesveidam kļūstot arvien aktīvākam, meklējam ērtāko un labāko. Šķiet, uzmetot skatu veikalā autiņbiksīšu plauktam, vien retais no jaunajiem vecākiem iedomāsies, ka mēs taču uzaugām bez šīs „ekstras”. Cik gan daudz ir autiņbiksīšu veidu un izmēru! Un vienas labākas par citām...! Vienas ir hipoalerģiskas, otras - elpojošas, trešās - ar gēlu, ceturtā s- sniedz nebijušu brīvības sajūtu, piektās - ar caurumiņiem... var uzskaitīt līdz bezgalībai. Kā lai neapjūk šajā klāstā?
Apsveicami, ja izvēle ir izdarīta veiksmīgi, jo apmierinātai taču jābūt ne tikai mammai, bet arī mazulim!
Kad dzirdam kārtējo odu autiņbiksītēm, nevilšus rodas jautājums; vai tiešām viss ir tik brīnišķīgi? Protams, nē. Galvenā problēma ir tā, ka autiņbiksītes ir ērtas ne tikai mums pieaugušajiem, kuri rūpējas par mazuli.
Kāpēc? Kāpēc mēs apmeklējam labierīcības? Kāpēc ir jānoģērbj apakšbikses, pirms ķerties pie lietas? Ja tas netiks izdarīts - būs nepatīkami. Vai piekrītat? Būs nepatīkami, būs auksti un būs arī slapjš. Un tieši tas ir svarīgi, lai bērns veiksmīgi apgūtu podiņmācību. Bet, ja mazulis visu laiku ir autiņbiksītēs, podiņmācība var krietni ieilgt, jo autiņbiksītes ir pat vairāk nekā ērtas, vairāk nekā komfortablas, jo tajās ir labi un silti.
Kamdēļ ir nepieciešams podiņš? Un kad sākt to izmantot?
Nav iespējams nosaukt konkrētu vecumu, kad bērns ir gatavs apgūt prasmi lietot podiņu. Dažādās kultūrās un dažādos laika periodos šis vecums atšķiras. Vēl salīdzinoši nesen, pirms vairākiem desmitiem gadu, bet dažviet joprojām tiek uzskatīts, ka līdz triju gadu vecumam bērnam bikses nav jāģērbj. Un pēc trīs gadu vecuma sasniegšanas, kad bērns tiek uzskatīts par cienīgu savām pirmajām biksēm, tad neviens tajās vairs neuzdrošinās slapināt, jo tas taču ir liels gods - nēsāt bikses.
Latvijā vecāki par piemērotāko laiku, kad bērnam jāsāk mācīties lietot podiņu, uzskata vecumu no pusotra līdz diviem gadiem, taču dažās valstīs, piemēram, Izraēlā, ASV, Francijā, bērni lieto autiņbiksītes līdz 3-4 gadu vecumam, bet naktī līdz 5-6 gadiem.
Vērīga mamma noteikti pamanīs, kad viņas mazulis psiholoģiski būs gatavs apgūt šo prasmi, jo tā būs interese par pieaugušo iešanu uz labierīcībām, interese - kas ir izlietotajās autiņbiksēs, kuras arvien ilgāk paliek sausas utt.
Katram podiņmācība noritēs savādāk, jo tas atkarīgs gan no mazuļa, gan no mammas. Novērots, ka meitenes podiņu sāk lietot mazliet ātrāk nekā zēni, taču tas nebūt nav noteicošais. Viens bērns mācās ātri, soli pa solim, taču kādam šis process var ieilgt, un tas ir pilnīgi normāli. Nekādā gadījumā bērnu nedrīkst kaunināt, jo tādējādi var panākt to, ka mazulis atteiksies no podiņa uz kādu laiku pavisam. Taču arī pārlieks prieks par katru reizi, kad bikses palikušas sausas, nav vajadzīgs.
Noteikti nesāciet mācīt savu mazuli lietot podiņu laikā, kad bērns tiek atradināts no knupīša vai pudelītes, kad ģimene maina dzīvesvietu, kad bērns tikko iemācījies staigāt, kad viņš ir slims vai tikko beidzis slimot, ja gaidāt piedzimstam otru mazuli, vai tas nupat ir noticis.
Kad pienācis šis svarīgais mirklis, neaizmirstiet apbruņoties ar pacietību un atcerēties, ka arī pēc kārtējās neveiksmes bērnam nepieciešams jūsu atbalsts.
Podiņmācībā darbojas princips: čurāju ... pačurāju. Un viss. Bet te sākas vecāku jautājumi un nesapratne, kāpēc bērns negrib iet uz podiņa? Kāpēc tā? Kā viņam to iemācīt? Ko man darīt?
Par laimi, mūsdienās var palīdzēt pediatra padoms, vecāku veselais saprāts un pieredze, kas gūta audzinot vecākos vai arī radu bērnus.
Taču pirms vairākiem gadu desmitiem tādas pieredzes vēl nebija, bet pie bērnu ārstiem vērsās daudzi vecāki pēc palīdzības, lai ar šo problēmu cīnīties. Un galvenā problēma bija tā, ka pataloģijas kā tādas nebija, bet slimība gan; bērns ir vesels, bet čurā biksēs...
Kas ir jāārstē?
Tātad galvenais ir zināt cēloni, un apzināties to jau laikus.
Jau pirmajā dzīves gadā stāstīt mazulim, ka uz podiņa jāprasās, ir velti, jo tas vienkārši „nestrādās”. Bērns ir autiņbiksītēs, kāpēc būtu jārunā par čurāšanu podiņā? Bērnam autiņbiksītēs nav iespējams saprast procesu: gribu – čurāju – slapjš. Šī apziņa veidojas lēnām un pakāpeniski. Pirmais solis ir: čurāju - slapjš. Slapjš - tātad jau pačurāju. Un sākotnēji nav nekādas nozīmes tam, ka pirms tam taču gribējās. Šī apziņa veidojas krietni vēlāk: gribas – čurāju - slapjš. Tas nozīmē, ka, ja gribas, noteikti ir jāpačurā, lai nebūtu slapjš. Viss. Tālāk - podiņš.
Bet sākotnēji ir vērts ar podiņu „iepazīties”, veidot bērnā pozitīvās emocijas, kas saistītas ar podiņu, jo bērns ir emocionāla būtne! Jo uzticēt kaut ko savu podiņam tāpat vien...!?
Noteikti ir jārada prieks. Un nebūt nav obligātas spilgtas krāsas, mūzika, vai vecāku acīm ārkārtīgi saistošs dizains. Svarīgi, lai bērnam ir patīkami un silti. Un pats galvenais, bez skaļiem mammas pārmetumiem: „Kur podiņš?!!”, „Cik reizes jāatkārto?!!”. Jāatkārto tieši tik reizes, cik tas Jūsu bērnam būs nepieciešams, un katru reizi - ar mīlestību un sapratni. Un ja tam visam nepietiks pacietības laikus, tad vēlāk nāksies saņemties daudz vairāk, un tas būs krietni laikietilpīgāk.
Viss noteikti nebeigsies ar to, ka mazulis būs iemācījies lietot podiņu pa dienu, jo iemācīties iztikt bez autiņbiksītēm pa nakti arī nebūs vienkārši.
Kad šķitīs, ka podiņa lietošana pa dienu būs kļuvusi par pastāvīgu ieradumu, nevis tikai par nesen apgūtu prasmi, lūkojiet, lai arī nakts laikā varētu iztikt bez autiņbiksītēm.
Noteikti jāatceras, ka pirms naktsmiera nevajag dzert pārāk daudz šķidruma, tas nav ieteicams pēc plkst. 18, bet, ja bērnam gribas dzert, to nekādā gadījumā nedrīkst aizliegt, jo šķidrums ir vitāli svarīgs! Taču censties samazināt izdzertā šķidruma daudzumu vakarpusē noteikti vajadzētu tik ilgi, kamēr mazulis iemācīsies palikt sauss arī pa nakti. Pēc vairākām naktīm, kad gultiņa ir palikusi sausa, noteikti nevajadzētu domāt, ka tā tagad būs uz visiem laikiem, jo jau kādā no turpmākajām naktīm var gadīties ķibele. Tas ir normāli.
Lai, atsakoties no autiņbiksītēm, nesarežģītu savu ikdienu, der iegādāties vienreizējos, mitruma necaurlaidīgos paladziņus naktij, jo lai vai kā, autiņbiksītes ir patiešām ārkārtīgi parocīgas un ērtas, taču lielākā māksla ir prast no tām laikus un pareizi atteikties.
Atliek vien ticēt sev un savam bērnam, smaidīt, turpināt slavēt, mīlēt viņu rīt vēl vairāk nekā vakar un šodien, tad viss izdosies. Agrāk vai vēlāk, bet noteikti izdosies!
I.L.
Komentāri
Nav komentāruMans komentārs: